“Zivis ir tādas, ka kauns stāstīt,” iesmējās Edvīns Driņķis, kad portāls rīdziniekiem apjautājās, kādi ir lomi.

“Cerējām uz bullīšiem un butēm, bet neķeras. Šodien bija divas mazas, pat ne desmit centimetru garas, un palaidām atpakaļ.”

Taču cope neesot tikai pa tukšo, ķeroties arī normāla lieluma zivis, ko var pagatavot vakariņām. “Kurš pirmais tādu noķer, tas pērk citiem saldējumu,” teica Roberts Kurbaka.

“Šobrīd mums ved no Kuldīgas 31 saldējumu,” piebilda Edvīns.

Tik liela bija draugu grupa, kas pie bākas uzturējās jau gandrīz nedēļu, taču gaidīja atbraucam vēl citus. Viņi bija devušies ceļā no Rīgas pēc darba nedēļas.

“Divi cilvēki brauc no Skotijas,” Edvīns atklāja draugu loku.

Roberts arī bija ieradies tikai todien no rīta ap pulksten pieciem un uzreiz iemetis jūrā makšķeri.

Draugi jau desmito gadu atpūšas šajā vietā, bet to iepazina daudz agrāk, braucot makšķerēt vējzivis. Viņi kārtīgi paceļoja pa piekrasti, iekams atrada vislabāko variantu.

“No kāda 2008. gada pāris vasaru dzīvojām Vaidē, pēc tam pārcēlāmies uz Miķeļbāku, tad – pie Irbes ietekas. Divas vasaras apmetāmies “Miera ostā”, bet nu jau desmit gadu – pie Akmeņraga bākas.

Bākas uzraudze Tatjana [Vešņakova] jau martā zvana un prasa, kuros datumos būsim,”

Edvīns teica, ka ģimenes atved līdzi visu labai atpūtai nepieciešamo. Ir ne tikai makšķeres, bet arī laiva un supdēļi.

Ko viņi dara vakaros savā telšu pilsētiņā bākas pakājē? Garlaicīgi neesot, vīrieši atsmēja. Gatavo maltīti, izkurina melno pirti, sarīko kino seansu. Piemēram, iepriekšējā vakarā bija noskatījušies kinofilmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis.”

Un braucēji jau ierodas tikai ap pusnakti, tā ka viņi jāsagaida, esot nomodā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.