Veca māja

“Kurzemes Vārds” nolemj aizbraukt apskatīt īrējamos dzīvokļus. Izvēlamies pagastu, kurā to daudz, Lažu. Pašvaldības piedāvājumā minētās ēkas atrodas Apriķos – “Kalnos” četri dzīvokļi, “Klosterē” – seši.

Ēkas apsaimnieko SIA “Aizputes nami”, tur arī glabājas tukšo dzīvokļu atslēgas. Kazdangas un Lažas pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Jānis Tīmanis paskaidro, ka

daļa šo dzīvokļu tādi, kuru durvis nevis aizslēgtas, bet aizskrūvētas.

Piedāvājas sameklēt instrumentu, ar ko atskrūvēt, un ielaist mūs dzīvokļus apskatīties.

Iesaka “Kalnus”. Sena ēka ar dzīvokļiem pirmajā stāvā un otrajā, kur tie galos un malā plašiem bēniņiem. Vidus durvis pašas par sevi ciet neturas – jāpiestumj ar akmeni.

Pa gabalu redzams, ka māja neapdzīvota. Tuvāk pieejot, gan jūtams, ka ir arī kādi iemītnieki, jo gar mūri iet kaķis, tāpat – iemīta taciņa uz aku piekalnītē, arī uz mazmājiņu. Skaista vieta – pāri graviņai Apriķu baznīca, visapkārt plašumi, klusums.

Augšas dzīvokļi izrādās sliktā stāvoklī, bet tajos varētu arī uzreiz dzīvot, vien jāizmēž.

Iespējams, plītis nav kurināmas, bet to varētu labot. Logi, grīdas vietā, ir pat pieliekamais. Tādi – ar daļējām ērtībām. Lejas stāvā gan ir trakāki, saka J. Tīmanis.

Visi labiekārtojumi – ārā

Kamēr gaidījām atbraucam Jāni Tīmani, pieklauvējām pie gala durvīm. Atvēra sieviete un aicināja iekšā. Patumšā virtuvē dega gaisma, kurējās plīts. Aiz tās – liela istaba trim logiem un apaļo krāsni stūrī. 

Mājās bija abi saimnieki – Ilga un Spodris Valdmaņi. Kā klājas, “Kalnos” dzīvojot? “Apriķos esam 22 gadus, bet šajā mājā – kādus 15.

Dzīvoklī ir ļoti auksti, krāsns sliktā stāvoklī, plīti kurinām visu dienu, lai kaut cik būtu siltums, stāstīja sieva.

Ja vējš nav logos, tad esot normāla temperatūra – ap 15 grādiem, bet, ja pa nakti izpūš istabu, tad no rīta – kā ledusskapī.

“Pārējā māja tukša – gan blakus lejā, gan augšā. Mēs dzirdam, ka virs griestiem skraida žurkas,” stāstīja Spodris.

“Kamēr dzīvojām, kaimiņi ir bijuši, bet visi projām. Kur zilie logi, kaimiņš nomira, citi pārcēlās uz citu vietu.”

Valdmaņi savā ziņā ir bagāti – ar septiņiem bērniem un 15 mazbērniem. Viņi brauc ciemos, īpaši patīk svētkus svinēt “Kalnos”. Vasarā pavisam ērti – guļ ārā. Tikai vecāki ar mazākajiem bērniem apmetas citā telpā aiz sienas.

Viņiem ir pie mājas mazdārziņš, plēves siltumnīca, malkas šķūnis, tāds uz buj-duj – apakša sapuvusi.

“Atnācām te dzīvot, ielikām jaunu logu, bet ko tas dod; sienas nav apdarītas, auksts vienalga. Mēs jau neesam spējīgi remontēt, galvenais – jānomaksā rēķini.

Vīrs strādā un saņem minimālo algu, man ir veselības problēmas, es – pa māju,” Ilga atklāja rūpestus.

“Īri maksājam “Aizputes namiem”, arī 20 eiro mēnesī par apsaimniekošanu. Un ko viņi te dara, es nezinu. Skursteni rudenī neiztīrīja, zāli ap māju pļaujam paši. Tagad jānoslēdz jauns līgums un jāsamaksā 50 eiro, lai izsūknē ateju.

Jau trīs mēnešus pienāk paziņojums, ka mums laikus jāiesniedz ūdens skaitītāja rādījumi. Mēs jau par to sākām smieties, jo viss taču ir laukā,” Ilga posās drīzumā braukt uz Aizputi, tad arī pastāstīs, ka ūdeni nes no akas un lai pārstāj gaidīt rādījumus.

Kopumā viņi nežēlojās, vien pastāstīja, kā ir. “Mēs no laukiem nākuši, un te mūsu vieta,” noteica Spodris.

Centrs arī pustukšs

Pagasta centrā, netālu no muižas, atrodas astoņu dzīvokļu divstāvu balta ķieģeļu ēka “Dzelmes”. Tai pretī – divas sarkanas jaunbūves ar lodžijām, kā jau būvēja 80.–90. gadu mijā. Ēkām ir sienas, jumti, logi ar stikliem.

Sastapām divstāvu mājas iedzīvotāju Guntu Baltaiskalnu, kas apgalvoja, ka viens nepabeigtais nams izdemolēts, tā, ka tam neko vairs nevar līdzēt. Esot telpas, kuras iedzīvotāji izmanto par noliktavām.

“Es šajā mājā dzīvoju 51 gadu. Daudzi dzīvokļi tukši, bet tie, kas te dzīvo, ir tādi paši pensionāri kā es. Jauniešu te nav,”

sieviete teica, jauniete kaimiņos dzīvojusi, bet aizmukusi.

Apriķnieces vārdiem, čuhņā taču nav, ko darīt. Vienā dzīvoklī tante nomira, dēls pārcēlās, un tā par katru ir kāds stāsts.

“Kad mēs, vecie, aiziesim, tad lauki paliks tukši. Labi, ka atbraucāt, ir vismaz, ar ko aprunāties,” seniore bija priecīga par satikšanos.

Pārvaldes vadītājs J. Tīmanis ironizēja – ja no Apriķu centra uz Pāvilostu vestu asfaltēts ceļš, tad, iespējams, nepabeigtās daudzdzīvokļu mājas būtu nopirktas.

Ir jau pieredzēts, ka šādas ēkas atsāk būvēt un rada pat ekskluzīvas dzīvojamās platības.

Taču tagad, ja tās izliktu izsolē, diezin vai kādu interesēs, viņš pieļauj.

Pārvaldnieks atklāj, ka saimnieciski būtu, ja no trīs mājām – “Kalniem”, “Meldriem”, “Upmaļiem”, kurās katrā dzīvo viena ģimene, – visas pārceltos dzīvot vienā, bet divas mājas pārdotu. “Es domāju, ka “Upmaļus” noteikti pārdos,” viņš saka.

Pašvaldībai nokristu no pleciem rūpes par tukšo namu uzturēšanu.

Cerēt, ka brauks uz Lažu dzīvot no citurienes, nav pamata. Virziens ir pretējais.

“Salīdzinot 2022. gadu ar 2023., iedzīvotāju skaits sarūk. Kazdangā par 100 iedzīvotājiem mazāk, Lažā – par 50; no 470 uz 420. Aizbraukuši 10 procenti!” J. Tīmanis ar skaitļiem pierāda tendenci.

Laucinieki vairs neaudzē, bet pērk

Kāpēc cilvēki nepārceļas no dārgās dzīves pilsētā uz lētāku laukos? “Tas, man liekas, ir mīts, ka laukos dzīve lētāka,” J. Tīmanis iebilst.

“Kādreiz laucinieki paši sev izaudzēja pārtiku: dārzeņus, augļus, ogas, bet tagad – cik tādu, kuriem ir traktors, ar ko apstrādāt zemi? Ir vien lielsaimnieki, kuriem liela tehnika un mazdārziņi neinteresē. Audzē labību, un kāposti, burkāni, kartupeļi viņus neinteresē.”

Ja arī kāds cilvēks grib sev iestādīt un izaudzēt kartupeļus, ar rokām vajadzīgo zemes platību neuzraks un nesastrādās. Taču pat tad, ja labas attiecības ar lielo zemnieku kaimiņos, viņa megatehnika nevar izgrozīties pa mazdārziņu, arī neizdevīgi.

“Lauciniekiem te viens veikals, uz to arī iet,” pārvaldnieks turpina. “Tajā izvēle neliela, akciju nav. Pilsētā ir veikals pie veikala; ja neatrod vajadzīgo vai neapmierina cena vienā, iet uz citu un nopērk tur. Kādā noteikti ir atlaides. Taču laukos tādu iespēju nav; makaroni maksāja eiro, tā arī maksās.

Dzīvot laukos ir dārgs prieks.

Un transports! Lai cilvēks aizbrauktu turp, kur vajag, tieši tajā laikā, kad vajag, piemēram, pie ārsta, vajadzīga sava automašīna. Vēl labāk, ja ģimenei divas, jo gadās, ka vienu no rīta nevar iedarbināt; tad ir otra, ar ko braukt.”

“Taču lielākajai daļai lauku cilvēku nav tādas rocības, lai būtu automašīna; pārsvarā viņi veci cilvēki. Savukārt satiksme ir žēlīga,” saka J. Tīmanis.

Un darbavietu maz. Lielie zemnieki pieņem strādniekus sezonas darbiem, viņi nostrādā deviņus mēnešus, bet pirms ziemas tiek atlaisti, lai stājas bezdarbniekos. Laukos tad darba mazāk.

Piedāvāt īrēt nav pienākums

Pašvaldības mājokļu speciāliste Linda Gundega Rungovska paskaidro, ka pašvaldības saistošajos noteikumos “Par Dienvidkurzemes novada pašvaldības īpašumā vai tiesiskajā valdījumā esošo dzīvojamo telpu īres maksu” tā noteikta 2,5% gadā no īpašuma kadastrālās vērtības, bet ne mazāka kā 28 eiro.

Kadastrālā vērtība katram dzīvoklim sava, to var apskatīties interneta vietnē kadastrs.lv.

“Īres cenas [dzīvokļiem] ir ļoti mazas, pat 2–3 eiro mēnesī, katrā ziņā tās neatbilst tirgus cenām,” saka speciāliste.

“Pašvaldībai ir arī labi, kas izīrēti, par tiem tāpat īres maksa neliela; no tām nekādas peļņas nav. Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt dzīvokli tikai personām, kurām pienākas palīdzības kārtā, tā ka remontējamus dzīvokļus varētu nepiedāvāt un neizīrēt. Taču

šobrīd pašvaldības dzīvokļu fonds ir pārāk liels, un, ja kāds vēlas dzīvokli, iespēja to īrēt viņam ir.”

Vai cilvēki izvēlēsies īrēt dzīvokļus adresē “Rīvas 1” un “Rīvas 2” Sakas pagastā?

“Rīvā ir trīs daudzdzīvokļu mājas. Viena pussabrukusi, divās vēl iedzīvotāji ir, bet ļoti maz. Logi – no padomju laikiem, nav centrālās apkures, katrā dzīvoklī – sava krāsniņa. Daudzi no turienes jau prom, palikuši tie, kuri iedzīvojušies un negrib nekur pārcelties,” saka bibliotekāre Lita Šildere.

“Manis teiktais nav jāuztver par absolūto patiesību, bet aiziet dzīvot uz Rīvu var cilvēki, kuriem nav nekur jābrauc, jo sabiedriskais transports tur nekursē, veikalu nav. Jābūt bagātniekam, lai tur sāktu dzīvot, jo pamatīgi jāremontē telpas, jāierīko apkure, ūdens.”

Tiek darīts viss, lai lauki paliktu tukši

Lilita Bauģe, Gaviezes senlietu krātuves “Atmiņu pūrs” un Gaviezes kultūras nama vadītāja

Lēmums pārcelties no Rīgas uz laukiem bija vīra, jo pats nāk no laukiem. Pirms sešiem gadiem viņš paziņoja: ja nepametīs pilsētu tagad, viņš to neizdarīs nekad. Tad nu arī pārvācāmies uz Gaviezes pusi, kur vīra mātei bija vasaras māja. Tagad mēs tur dzīvojam cauru gadu.

Pirmajā momentā es noteikti negribēju pārcelties. Bija lietas, ko man vajadzēja pabeigt Rīgā, bet kas tā arī palika neizdarītas.

Pirms tam nekad nebiju dzīvojusi laukos un sevi uzskatīju par pilnīgu pilsētas cilvēku.

Tāpēc pirmie divi gadi bija grūti. Man vajadzēja laiku, lai iedzīvotos un sarastu ar to vidi, vietu un šiem pāris apkārt esošajiem cilvēkiem.

Šobrīd varu pārliecinoši apgalvot, ka vairs nemaz nebrauktu atpakaļ uz pilsētu.

Meitai gan nepatika šī ideja, viņa bija ļoti neapmierināta. Raudāja un teica, ka tas ir šausmīgi. Tajā brīdī viņa bija tikko pabeigusi 9. klasi un pilsēta bija visa dzīve.

Vienu gadu viņa vēl nodzīvoja Rīgā un sapriecājās, ka tikusi no mums vaļā, bet beigās es viņu savācu un tomēr atvedu uz laukiem. Tā arī īsti ar šejieni neapradusi, viņa pabeidza skolu un aizbrauca atpakaļ uz pilsētu.

Uzskatu, ka jauniem cilvēkiem ir jāiztrakojas un jāizbauda visi pilsētas labumi.

Jo vecāks paliec, jo mazāk tā pilsēta ir vajadzīga. Savukārt maziem bērniem laukos ir labāk, jo šeit var iepazīt dabu un bērnu arī ir daudz vieglāk nodarbināt.

Ja mums nebūtu māja, es nebūtu piekritusi pamest pilsētu, jo kāda tad ir starpība, vai tu dzīvo dzīvoklī pilsētā vai laukos.

Esmu diezgan liela vienpate, un man lielu cilvēku baru apkārt nemaz nevajag. Un, ja vajag, es varu aizbraukt uz pilsētu, uz kādu izstādi vai koncertu. Varu arī aiziet uz vietējo veikalu ar kādu aprunāties.

Vienīgais, kas laukos tiešām ir slikti, ir ceļi. Tie ir slikti greiderēti un nav kopti. Tas ir mīnuss, bet tā ir realitāte.

Mašīnu uz remontu sanāk vest nemitīgi.

Vēl viena lieta ērtības ziņā, kā noteikti pietrūkst, ir labāks mobilo sakaru operatoru tīkla pārklājums, jo zona šeit ir ievērojami sliktāka nekā pilsētā.

Būtu arī forši, ja šeit būtu publiskais transports, jo tur, kur es dzīvoju, tāda vispār nav. Ja tev nav mašīnas, tad lieli ceļa posmi jāpieveic ar kājām vai riteni.

Personīgi, lai es dzīvotu laukos, tam pamata komfortam tomēr ir jābūt. Ūdens, tualete, duša – viss atrodas mājā. Mums ir paveicies arī ar skolu. Katru rītu pulksten 8 bērnu savāc skolas autobuss.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas laukos nedzīvot, ir tas, ka tur ir vairāk jāstrādā. Par visu ir jāparūpējas pašam – jāpļauj zāle, jākrāmē malka. Tādā ziņā dzīvoklī un pilsētā dzīve ir visnotaļ ērtāka, bet nav brīvības sajūtas, kad apkārt ir plašumi.

Cilvēki arī noteikti neizvēlas dzīvi laukos, jo šeit nav infrastruktūras. Lauki paliek tukši, jo skolas ver ciet, pastu ver ciet, ceļi ir nebraucami, sabiedriskais transports neiet.

Tāda sajūta, ka tiek darīts viss, lai lauki arī turpmāk paliktu tukši.

Tā jau ir gandrīz privilēģija dzīvot laukos. Varbūt nemaz nav tā, ka cilvēki negrib tur dzīvot, vienkārši apstākļi ir izveidojušies tādi, lai cilvēki dotu priekšroku pilsētai.

Manuprāt, ja būtu kaut vai sabiedriskais transports, vairāk cilvēku būtu ieinteresēti.

Uzziņai

Īrējami pašvaldības dzīvokļi:

• Sakas pagastā – 24,
• Lažas pagastā – 10,
• Nīcas pagastā – 8,
• Tadaiķu pagastā – 4,
• Vaiņodes pagastā – 4,
• Aizputē, Priekulē, Aizputes, Cīravas, Dunikas, Gramzdas, Kazdangas, Rucavas, Vecpils pagastā – pa vienam,
• ar ērtībām – 1 Nīcā,
• bez ērtībām – 1 Tadaiķos,
• ar daļējām ērtībām – pārējie.

Avots: dkn.lv

Es domāju tā: Vai gribētu dzīvot laukos?

Linda Ukstiņa – māmiņa:

– Trīsdesmit gadus dzīvoju Liepājā, un te visa bija par daudz. Tagad ar ģimeni, četriem bērniem dzīvojam laukos – tuvāk dabai un zemei. Nopirkām privātīpašumu. Esam tipiski latvieši, kuriem vajag savu māju un zemi. Ja jādzīvo daudzstāvu namā laukos, tad jau nav jēga iet prom no pilsētas. Neparko vairs nemainītu tagadējo dzīvi pret pilsētu.

Agrita Mackare – liepājniece:

– Jaunībā dzīvoju laukos kopā ar mammu. Tagad mammas vairs nav, bet doma par to, ka es varētu atgriezties privātīpašumā pie zemes, man ir. Tikai vajadzētu blakus vīrieti, kurš arī to vēlētos. Laukos saista svaigs gaiss, klusums, dabas tuvums, brīvība. Kaimiņi nelēkā pa griestiem un netrokšņo.

Ivans – pensionārs:

– Ja es tagad sākšu uzskaitīt, ko es gribu, saraksts būs garš, bet laukos tomēr negribu. Ja nu vienīgi tur būtu kāda laba sieviete, ar kuru kopā dzīvot… Kāda varētu mani uz laukiem uzaicināt! Bet patiesībā jau tagad man labi. Dzīvoju netālu no jūras, dzīvoklī ir ūdens, varu regulēt apkuri, veikali blakus. Laukos tomēr daudz jāstrādā.

Laima Karlštrēma – liepājniece:

– Mums laukos ir liela zeme, bet bērni pārcēlās uz pilsētu, un nav, kas laukos strādā. Nu arī es dzīvoju pilsētā, lai arī pirms tam trīsdesmit gadus biju laukos. Tur vajag strādāt, kopt zemi, mežu, jāiegulda nauda, lai kaut kas būtu, nāktu atpakaļ. Tagad dzīvoju privātmājā, un labi, ka ir neliels dārzs. Dzīvoklī gan es negribētu dzīvot.   

Agija Jasa – strādājoša māmiņa:

– Esmu uzaugusi laukos, dzīvoju tur līdz 24 gadiem. Tā nebija privātā, bet gan daudzdzīvokļu māja. Tagad dzīvoju pilsētā, un ir sajūta, ka gribas tomēr atpakaļ. Taču pats svarīgākais, vai man tur būs darbs un iespēja pelnīt. Ja ne, jāpaliek pilsētā.

16Skatīt galeriju