liepajniekiem.lv
Pārbaudīja spējas
Ivo savu gatavošanas patiku atklāja aptuveni pirms desmit gadiem. Viņa dzīvesbiedre Inta smej – ja citi vīrieši, sērfojot internetā, interesējas par makšķerēšanu, Ivo mājās mūždien skatās dažādu recepšu video.
Vienmēr labprāt uzšmorē ko zināmu un gardu, bet arī paeksperimentē – izmēģina ko jaunu.
I. Oša atzīst, ka tieši šī iemesla dēļ paši ārpus mājas ēd reti, taču par Aizputē esošo konkurenci un citiem ēdināšanas uzņēmumiem ir labi informēti.
Aizputniece neslēpj pārdomas, ka “Livonijas” aizvēršana viņiem pavēra durvis, jo vēl par vienu ēdināšanas iestādi vairāk pilsētā, visticamāk, nevajag.
“Viss sākās ar grilētām cūku kājām. Draugi vienmēr speciāli brauca pie mums, lai tās pagatavojam. Un tā vienu gadu, otru.
Un visu laiku tikai jautā, kad vērsim vaļā paši savu kafejnīcu.
Tad pieteicos Kuldīgas biznesa inkubatorā uz pirmsinkubācijas programmu, jo nodomāju, ka nedaudz vairāk jāsaprot, kā tas viss darbojas. Tur man teica, lai piedalāmies Mājas kafejnīcu dienās, ka tā ir ļoti laba iespēja saprast, vai mums vispār tas patīk,” stāsta Inta.
Pirmajā gadā nezinājuši, ko sagaidīt, kāda būs interese. Nojaukuši apkārt mājai esošo žogu un paņēmuši kaimiņu galdus. Un ne velti, jo toreiz nācās apkalpot 230 cilvēkus.
Aizputniece ar lielu smaidu atzīst, ka pagājušajā vasarā interese tikai kāpusi un otrajā gadā pie viņiem iegriezās ap 300 izsalkušu viesu.
“Šogad bija traki, biju panikā. Atceros, ka palīgi krāmēja 21. pasūtījumu, bet atnesa jau 46.
Parasti Ivo neļauj nevienam palīdzēt ar gatavošanu, bet šoreiz draugus pielaidām pie grila. Tad gan vairs kartupeļu mizotāji un fritētāji netika līdzi!”
Turpat no vietējiem arī dzirdējuši par “Livonijas” aizvēršanos. Ģimene pazīst vietas saimniekus, tāpēc ar tiem sazinājās par īres iespējām. Tieši pēc nedēļas stāvējuši jau savās jaunajās telpās.
“Ivo ķēķis” šobrīd darbojas kā SIA “Caffe Livonija”. I. Krēķis atzīst, ka tā esot vienkāršāk, jo var turpināt sadarbību gan ar iepriekšējiem kurjeriem, gan produktu piegādātājiem.
Bez draugiem nekur
“Neviens no mums savos iepriekšējos darbos tā līdz galam laimīgs nejutās,” atklāj Inta, kas bija ceļu būvnieku dispečere. Arī Ivo 20 gadus strādājis par ceļu būvnieku.
Abi atlūgumus darbā iesnieguši vēl pirms tam, kad līdz galam sapratuši, kā realizēs “Ivo ķēķi”.
“Sākām uzreiz remontēt telpas ar domu, ka ar mēnesi pietiks. Beigās gaidi šo, gaidi to, un paiet četri mēneši.
Visu remontējām pašu spēkiem.
Izmaksas noteikti būtu lielākas, ja būtu jālūdz kādam citam to visu darīt. Mums arī draugi ļoti palīdzēja. Nāca remontēt, manas meitenes nāca ar idejām, dekorācijām. Pati, protams, arī špaktelēju, krāsoju. Tā ka es tagad varu iet arī par celtnieci,” pajoko jaunā saimniece.
Vislielākais darbs saistījies ar elektrības pārvilkšanu visā ēkā. Jaunie īrnieki atzīst, ka iepriekšējie saimniekotāji vien salabojuši akūtās problēmas, kad tās uzradās, taču vadi jau bija veci, nolietojušies un vairs nevarēja turēt slodzi.
Piemēram, nebija iespējams reizē ieslēgt divas trauku mazgājamās mašīnas. Tāpat uzlabojuši arī ventilāciju un tvaiku nosūcēju, kurš nestrādāja pietiekami jaudīgi.
Ģimenē ir trīs bērni, no kuriem jaunākajam vien četri gadiņi, tāpēc no jauna jāmācās sabalansēt brīvais laiks un darbs.
“Smieklīgākais ar bērniem – viņiem liekas, ka nosaukumā ir kļūda, jo nezina, kas ir ķēķis. Saka, ka tētis ir Krēķis, nevis Ķēķis,”
Inta atzīst, ka kafejnīcas nosaukums viņu dzīvē cirkulējis jau sen, taču nekad nebija aizdomājušies, ka to tiešām ieraudzīs pie kāda krodziņa durvīm.
“Nosaukums radās pirmais un divās dažādās vietās. Tas bija vēl pirms māju kafejnīcām. Ar draugiem jokojām, ka Ivo uzvārds ir Krēķis un, ja būs kafejnīca, tad būs “Ivo ķēķis”.
Pēc kāda laiku satiku draudzeni, kas mani mudināja iet uz minēto inkubatoru. Un viņa man saka, ka izdomājusi arī nosaukumu. To pašu! Man pilnīgi skudriņas pārskrēja,” ar atmiņām dalās Inta.
Cenām jābūt draudzīgām
Lai rastu kādu priekšstatu par vietējo vēlmēm, pāris izdalīja aptaujas anketas, kur nereti arī parādījies ieraksts “Firmas zīme – cūku kājas”, stāsta I. Oša.
Un, lai gan pirmajā Māju kafejnīcu dienu gadā pie viņiem tika notiesātas ap 130 cūku kājām un otrajā vēl vairāk, Ivo atzīst, ka pašlaik tās savā ēdienkartē nepiedāvās.
“Cūku kājas nav tāds īsts ēdiens. Vairāk pie alus kā uzkoda.
Mūsu ikdienas ēdienkarte drīzāk būs klasiska, standarta – kotlete, karbonāde, gulašs.
Protams, tās var speciāli pasūtīt, bet ilgi jāgatavo,” norāda ēdināšanas vietas vienīgais pavārs.
Ivo atklāj, ka pagaidām uz vietas strādās trijatā – viņš pie plīts, Inta aiz letes un Intas māsa Gita Reboka kā viņa palīdze.
Ja apmeklētāju netrūks, tad darbā pieņemšot vēl kādu. “Pašlaik jāskatās, kāda būs klientu plūsma,” piemetina saimniece.
“Man nekad nav bijusi nekāda apmācība, nekad neesmu apmeklējis nevienu kafejnīcas virtuvi. Kādreiz jau gribēju, bet mani nekur tāpat vien nelaida iekšā. Bezdarbnieku laikā vēlējos iet kaut ko pamācīties, bet tad nebija tāda piedāvājuma.
Tagad man tas viss ir drīzāk uz tausti,”
viņš pajoko.
Pāris neslēpj, ka reizēm pašiem sev jāuzsit pa pirkstiem – jāatgādina, ka šādā virtuvē visam jārit raitāk un dažas lietas jādara citādāk.
Jautājot par cenām, saimnieki norāda, ka tām jābūt draudzīgām, tādām, lai vietējais cilvēks var iet paēst kaut katru dienu, ne tikai svētkos.
Vērā gan jāņem arī izmaksas, tāpēc cenšas atrast zelta vidusceļu – cenas, kas viņiem nes peļņu un kas neaizbaida apmeklētājus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
