liepajniekiem.lv
35 lauciņos ogas vāca kombains un strādnieki, arī viesojušies pašlasītāji. Visā notiekošajā iekšā ir uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Irēna Riežniece.
Ogas ved uz Poliju
Dzērveņu audzēšana prasa ļoti daudz roku darba – no stādīšanas, kopšanas vasarā līdz ražas novākšanai, apstrādei rudenī.
Dzērveņu pirmapstrāde notiek kolhoza laikā būvētā pagrabā, kas “Purva dzērvenītes” īpašumā. Tur atved ogas no purva, žāvē, šķiro, fasē, liek aukstuma kamerā, kur uzglabā, iekams atbrauc pakaļ furgoni.
Tie ved uz Poliju, kur jau vismaz 20 gadus tiek realizēti 95% ražas. Pakaļ brauc lielākoties poļu vairumtirgotāji, bet nedaudz pārdod arī Latvijas pārpircējiem.
Uzņēmumā produkcija neiestāvas, bet tā nav, ka vadītājai nekad nesāp galva par tās realizāciju. Latvijā ir vismaz 30 dzērveņu audzētāju saimniecību, kuru ogas arī ved uz Poliju.
Rucavnieki nevar pasteigties citiem pa priekšu, jo ogas sākt pārdot var tikai tad, kad nogatavojas; tas atkarīgs no laikapstākļiem.
Ir brīži, kad uzpircēji pieklust, un tad jādomā, kur ražu likt.
Liels ieguvums ir aukstuma kamera, kurā ražu var glabāt, līdz tām rodas pircējs.
Liek arī mazās saldētavās pašu vajadzībām, piemēram, sukādēm. Līdz nākamā gada ražai iepriekšējā ir pārdota.
Ja nu kādas gaišās ogas paliek, tās tad izspiež sulā. Lai gan arī rozīgās ir gatavas, ja tām vidū sēkliņas ir brūnas.
Kad izcila raža, no kvadrātmetra var ievākt 3–4 kilogramus ogu, bet tad laukiem jābūt ļoti koptiem – pareizi mēslotiem un uzturētā mitruma režīmā, lai nebūtu pārāk karsts ziedēšanas laikā un pēdējie ziedi nesačokurotos un nenobirtu, apkarotas slimības un kukaiņi…
Rucavā stādījums nav perfekts, atzīst audzētāja.
Purvu ieskauj Paurupes–Līgupes apvadkanāls, kura malā ir sūkņu māja. No tās pumpē ūdeni lauku laistīšanas sistēmā. Stādījumi jāaplej salnas naktīs pavasaros, kad jāsargā ziedu pumpuri, tāpat arī rudeņos.
Ir trīs spēcīgi sūkņi, bet vienalga jaudas nepietiekot, būtu jāpērk vēl jauns, tāpat jārekonstruē vecās laistīšanas sistēmas.
“Mūs ļoti ietekmē laikapstākļi; katru gadu tie mazliet citādāki.
Cits rudens tik slapjš, ka tehnika pa kūdru nevar pabraukt un no lauka jānovelk ar traktoru.
Šogad atkal ir pārāk sauss, tādēļ pietrūkst ūdens un jādomā, kā to novirzīt uz kanālu, bet tas aizsērējis.
Valsts īpašums, bet tā neliekas ne zinis par meliorācijas ietaisēm, kas pēc likuma jāuztur kārtībā kā visiem labiem saimniekiem,” I. Riežniece stāsta, ka meklē dažādus ceļus, kā ūdeni atgādāt.
Piemēram, iztīra kanālu no sanesumiem, bet Valsts vides dienests par to viņus soda, jo kanāls atrodas dabas parkā “Pape”.
Iesākt palīdzēja amerikāņi
Pirmie stādījumi – 1996. gadā, bet ideja par tiem Irēnas tētim Jānim Valdim Vītolam dzima divus gadus agrāk.
“Viņam rokās nonāca “Dienas Bizness”, un pirmo reizi uzzināja par tādu nozari – lielogu dzērveņu audzēšana, kas piemērota Latvijas klimatam; ka
ir daudz pamestu, neizmantotu purvu un tajos var audzēt šo kultūru,”
meita atceras, ka iniciatore bija Amerikas Savienoto Valstu valdība.
“Amerikā dzērveņu audzēšanai ir 200 gadu vēsture, selekcionēts ļoti daudz šķirņu, bet ogu pieprasījums pasaulē pārsniedza amerikāņu iespējas izaudzēt. Tāpēc viņi meklēja vietas, kur tāds pats klimats kā Ziemeļamerikā un Dienvidkanādā, ir purvi un visi četri gadalaiki.
Atrada, ka tāds ir Latvijā un Dienvidigaunijā, nelielā daļā Baltkrievijas. Tāpat Čīlē, kas tagad pārspējusi Latviju dzērveņu platību ziņā.”
Ingrīda gribētu aizbraukt uz Čīli paskatīties, kā tur audzē vulkāniskajos pelnos, nevis skābajā kūdrā kā Latvijā. Amerikā audzē skābajā smiltī. Tur ogas noņem ar appludināšanas metodi, bet Rucavā – ar sauso, ar maziem kombainiem.
“Tētis, visu dzīvi būdams aktīvs, iedegās par šo ideju, jo zināja Nidas kūdras purvu. Zinātņu akadēmijas tehnisko zinātņu doktors Andris Ansis Špats pulcēja ap sevi interesentus, kas gribētu šo nozari aizsākt, rīkoja mācības, un tētis ar dažiem saviem kompanjoniem no Rucavas brauca un mācījās,” turpina I. Riežniece.
ASV valdība subsidēja dzērveņu stīgu piegādi no Amerikas,
un varēja apstādīt laukus. Nosacījums bija – kad kultūra ieaugs un stīgas būs jāgriež, tās dot tālāk nākamajiem audzētājiem pavairošanai, lai dzērveņu hektāri ietu plašumā.
1996. gadā J. V. Vītols sāka interesēties par purva privatizāciju. Zemkopības ministrijā teikts: jā, daļu purva atļautu privatizēt, bet ne vienam cilvēkam.
“Tētis uzrunāja savus divus brāļus un vēl trīs cilvēkus, un šai domubiedru grupai ļāva privatizēt, un tā viņi ieguva kopīpašumu. Vēlāk citiem gribētājiem valdība vairs neļāva purvus privatizēt, bet tikai deva uz ilgtermiņa nomu.
Tagad nomas termiņš ir līdz 30 gadiem, nevis 99, kā bija agrāk,” uzņēmuma vadītājai tas nešķiet taisnīgi, jo cilvēks varbūt ieguldījis miljonu ceļos, aparatūrā, laistīšanas sistēmā, sūkņos un vēl, bet pēc 30 gadiem laukus var nosolīt kādam citam.
Uzņēmumā – ar visu sirdi
Nidas purvā dzērvenes audzēt iesāka ar diviem lauciņiem, pirmos stādiņus izaudzēja siltumnīcā, tad izstādīja uz lauka.
“Protams, pirmajā gadā neizauga līdz tādai stadijai, ka deva ogas; paiet no trīs līdz pieciem gadiem, iekams sāk ražot,” I. Riežniece atminas, ka drīz tētis ierīkoja laistīšanas līnijas un smidzinātājus.
Ūdens sūkņiem vajadzīgās elektrības purvā tad vēl nebija, bet valdība jaunajiem zemniekiem deva subsīdijas elektrības ierīkošanai, un tētis nelaidis garām iespējas, ko varēja izmantot.
Uzņēmums “Purva dzērvenīte” nodibināts 2001. gadā.
“Gan tētim, gan viņa brāļiem bija zemnieku saimniecība, katram savā nozarē. Citi uzņēmuma pārstāvji kopīgajā biznesā iesaistījās maz, tētis bija galvenais darītājs, idejas virzītājs.
Kad viņš saprata, ka vairs nevar apvienot lopkopību, lauksaimniecību ar dzērveņu audzēšanu, tad ar mammu kopīgi lolotos 30 lopus nodeva gaļas kombinātā un naudu ieguldīja dzērvenēs.”
Visi sākotnējie idejas autori ir aizsaulē, tagad īpašnieki ir daudzie viņu mantinieki. I. Riežniecei visu procesu virzīšana prasa daudz spēka, bet viņai ir labs palīgs un balsts.
Piekto gadu biznesā palīdz vīrs Laimdots Riežnieks, kas ar visu sirdi iesaistījies saimniecībā un gādā par uzņēmuma tehnisko un sagādes pusi, lauku kopšanu.
Savus atvaļinājumus pieskaņo dzērveņu novākšanas sezonai, lai būtu klāt.
“Viegli neklājas, jo tehnika jābūvē. Nav dzērveņu audzēšanai gatavas tehnikas, kā, piemēram, graudaudzētājiem, kam no ārzemēm atved arklus un ecēšas. Mums viss jākonstruē pašiem.
Arī ogu pārstrādes iekārtas jāizgatavo un jāpielāgo. Vienīgi mazais kombains ir no Amerikas,” I. Riežniece ieskicē problēmas, bet neakcentē.
To vietā pastāsta, ka ik sezonu noslēdz ar visu darbinieku sarīkojumu – sapulcina viņus ražošanas ēkā, un visi ballējas pie mielasta galda.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
