liepajniekiem.lv
Tur šobrīd mitinās nedaudz vairāk kā 40 cilvēki dažādos vecumos, par kuriem ikdienā rūpes uzņemas astoņi līdz desmit darbinieki.
Trūkst vietējo darbinieku
Pansionātā viesojamies launaga laikā. Kāds ieturas istabiņā, cits kopīgajā telpā, kur televizors pie sienas lielāks.
Apkārt šķind trauki, no istabiņām skan dažādas radio un televīzijas pārraides, gaitenī dūc lifts, kurš ēdienu ved uz otro stāvu.
“Par to esam ļoti pateicīgi Uldim Kristapsonam, kurš mums liftu izcīnīja, kamēr vēl pārvaldīja Pāvilostu. Ļoti atvieglo mūsu darbu, jo kādreiz meitenes vairākas reizes dienā visu nesa augšā lejā,” stāsta pansionāta sociālā aprūpētāja Kristīne Megne.
Tukšu gultu iestādē pašlaik nav. K. Megne atzīst, ka pēdējos gados pieprasījums pēc vietām gan šajā, gan nodibinājuma otrajā pansionātā Jūrkalnē palielinājies. Ik pa laikam pati aizdomājas – kāpēc?
“Īstenībā tas ir diezgan liels fenomens.
Tas varētu būt saistīts ar to, ka daudzi beidzot sapratuši, ka vecie cilvēki nereti jāuztic profesionāļiem. Vai arī sabiedrība vienkārši noveco.
Iespējams, tās ir kādas kovida sekas. Pagaidām neatrodam izskaidrojumu.”
Zvanu vismaz no viena interesenta saņem katru dienu. Diemžēl bieži nākas atteikt, jo nav brīvu vietu, ko piedāvāt. Rindas neveido, jo tas nešķiet pareizi – gaidīt, kamēr kāda gulta atbrīvojas.
Pārsvarā zvanus saņem no Rīgas, un, lai gan aprūpē ir arī daži rīdzinieki, viņi neveido vairākumu. Pāvilostas pansionātā dzīvo cilvēki no visas Latvijas, ir arī pa kādam vietējam pāvilostniekam.
Jūrkalnē gan esot citādi, jo cieša sadarbība ar Rīgas pašvaldību. Tur arī uzņemot klientus ar smagākām diagnozēm, demenci, jo teritorija norobežota. Arī Pāvilostā netrūkst smagāk slimu cilvēku.
Smagākais gadījums bija kāda sieviete no Aizkraukles – gan elpināšana, gan barošana notika pie sistēmas.
“Esam uzņēmuši cilvēkus, kuri ir ar dažādām grūtībām, ir ar dzīvību uzturošām sistēmām. Arī tādus, no kuriem citās vietās atsakās. Citas sociālās aprūpes institūcijas pasaka, ka tas nav perspektīvs klients, ka viņu neņems, jo aizturēs vietu. Mēs šos cilvēkus ņēmām. Tie bija arī jauni cilvēki.
Tagad esam secinājuši, ka arī mums pašiem tad jāņem papildu darbinieki, tāpēc tagad smagākus gadījumus izskatām vērīgāk.”
Piesaistīt darbiniekus ir vēl viena grūtība. Kristīne norāda, ka problēma nav atalgojums, jo tajā ziņā ir konkurētspējīgi – samaksa par darbu diži neatšķiras no citām līdzīgām iestādēm.
Viņa norāda, ka vietējie vairāk izvēlas darbus kafejnīcās, īpaši vasaras periodā.
Savukārt citiem novadniekiem, kam šī profesija varētu būt aktuāla, bieži vien tuvāk ir kāds cits pansionāts vai medicīnas iestāde.
Pašlaik aprūpētājas uz Pāvilostu brauc gan no Liepājas, gan Ventspils, Kuldīgas, Alsungas un Rojas.
“Jāņem arī vērā, ka tas ir darbs, kuru nevar darīt visi. Ir jābūt īpašai mīlestībai pret cilvēkiem.
Klienti ir ar dažādām diagnozēm, tā ir arī autiņbikšu maiņa. Bet prieks redzēt, ka ir cilvēki, kas uzdrīkstas pamēģināt. Piemēram, Kristaps Krēsliņš, kurš, šeit sākot strādāt, saprata, ka vēlas to turpināt, un grib pamest ēdināšanas biznesu. Daudzi darbinieki šeit ir atnākuši sev grūtos dzīves posmos un sapratuši, ka palīdz sev, palīdzot citiem.”
Lai gan darbs ne vienmēr viegls un patīkams, tas ir interesants, atzīst aprūpētāja. Varot iepazīt daudz un dažādus cilvēkus.
Grib vairāk pasākumu
Pansionātu atvēra 1999. gada novembrī. Praktiski uzreiz tikuši arī pie pirmajiem klientiem – vientuļniekiem, kas pirms tam dzīvojās pa ēkā esošo slimnīcu. Viens no šiem cilvēkiem tur mitinās joprojām.
“Es teiktu, ka vairāk klientu ir sievietes, jo diemžēl vīriešiem tā dzīvildze nav tik liela. Tāpēc priecājamies par saviem kungiem. Ir arī pāris puiši, kuriem pašlaik ir 98 gadi.
Vladimirs joprojām katru dienu iet uz tiltiņu barot pīles. Nezinu, kā tās viņu atpazīst, varbūt pēc soļiem, bet skrien pie viņa!”
Ikdiena pansionātā rit mierīgi. Dažkārt gan paciemojas kāds kolektīvs, kas kaut ko uzdzied. Atbraukt mēdz arī Ventspils jaunieši, kas mīl sarīkot vairāku stundu ilgu šovu.
Nesen viena no praktikantēm, kas aizraujas ar zirgiem, bija atvedusi ciemos ponijus. Citreiz ciemojoties arī kanisterapijas suņi.
“Mums ir viena sieviete, kas ir pārcietusi insultu, un viņa nerunā, saka tikai vienu frāzi.
Bet tad, kad atbrauc sunīši, viņai kaut kas notiek un pēkšņi tajā brīdī viņa var pateikt, piemēram, suns.
Kanisterapija tomēr ir kaut kas īpašs. Mums šeit Pāvilostā arī bija apmācīts labradors. Viņš palīdzēja atrast cilvēkus, ja kāds pamanījās noklīst.”
Suns nu jau devies uz citiem medību laukiem un to, vai kādreiz pansionātā dzīvos vēl kāds, Kristīne nezina, jo tā ir liela atbildība un papildu pienākumi, jo suns jāapmāca.
Guna Ceriņa, kura uz Pāvilostu pārvācās pirms trīs gadiem, pajoko, ka viņai pasākumu ir par maz.
“Visu mūžu esmu bijusi ļoti sabiedriska – dziedāju korī, organizēju pasākumus. Tagad jāatpūšas, tāpēc negribu te pati neko rīkot.
Traki arī tas, ka iekšā nav telpu, daudz brīvu vietu. Atbrauc kāds ansamblis, un telpa jāatbrīvo no mēbelēm, lai būtu, kur uzņemt. Balles jau, protams, negaidu,” viņa smej.
Ar saviem kolektīviem savulaik ļoti ceļojusi pa Latviju, bet Pāvilostā tā arī nekad nebija bijusi, viņa atzīst.
No sākuma arī nemaz nebija doma, ka šeit varētu pavadīt vecumdienas. Tobrīd kādu brīvu vietiņu vajadzēja uzreiz, bet Rīgas pansionātos viss bijis aizņemts. Tad nu ģimene iekārtojusi šeit.
“Bet man te patīk. Un laukos vispār ir labāk nekā pilsētā!
Tajos milzīgajos lielpilsētas pansionātos cilvēks cilvēku nepazīst. Varētu gan būt tuvāk Rīgai, lai savējie biežāk atbrauc,” kundze pajoko.
Neesot jau arī tā, ka radi neatbrauc nemaz. Parasti gan uzrodas tikai vasarās.
Cits citam palīdz
Visi gan nav tik veiksmīgi, neslēpj Kristīne. Mēdz būt gadījumi, ka ģimene kādu vien atved līdz pansionātam un ar to arī visa kontaktēšanās beidzas. Tā nav sveša prakse arī sabiedrībā zināmāku cilvēku vidū.
Viņa gan uzsver, ka labāk ir, ja tomēr vecākus cilvēkus nodod aprūpei, nevis atstāj vienus pašus mājās, kur ne vienmēr par sevi var parūpēties.
Par ciemiņu trūkumu nesūdzas viens no jaunākajiem iemītniekiem Raimonds Pavlovs, kurš no saviem 44 dzīves gadiem pēdējos desmit dzīvo sociālās aprūpes iestādē.
Pirms nu jau daudziem gadiem piedzīvojis nelaimes gadījumu – ielēcis dīķī ar galvu pa priekšu. Tagad mobilitāte ierobežota. Tas gan neļauj komandēt citus, viņš smej.
Vasarās uzņēmies pansionāta darbiniekus un iedzīvotājus lutināt ar paša kūpinātām vistiņām. Kādreiz pie darba lika māsas meitas, kas viņu apciemoja, bet tagad – jauno draugu Eduardu Bieli, kurš pansionātā ievācās pirms teju pusotra gada.
Vieta gan viņam jau sen pazīstama, jo Eduards pats ir pāvilostnieks, tāpēc
pansionātu arī pirms ievākšanās dēvēja par otrajām mājām.
Abi ir labs tandēms, jo Raimonds zina, kas jādara, bet Eduardam ir roku mobilitāte. Pie Raimonda ciemos gan atbraucot arī citi draugi, jo pats nācis tepat no Ploces.
“Esmu tuvu mājām, draugiem nav tālu jābrauc. Man pašam neviena nav, tāpēc par vietu piemaksā pašvaldība. Tad loģiski, ka grib, lai nauda arī paliek pašvaldībā.
Nemaz nezinu kā būtu, ja man šeit nepatiktu – vai pašvaldība maksātu arī par vietu ārpus novada? Bet man šeit tīri labi patīk!” viņš tālāk par šo jautājumu nedomā.
Draugs ir ne tikai Eduards, jo labas attiecības arī ar pārējiem. Kaimiņi pat pirms laika sametās, lai Raimondam uzdāvinātu jaunu datoru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
