liepajniekiem.lv
Vislielākais lepnums pašiem darbiniekiem ir jau 12 gadus esošais ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrs. Taču arī sapnis par vairāk gultasvietām jauniem klientiem nav zudis.
Pieprasījums mainās
Stāstot par slimnīcas vēsturi, SIA “Priekules slimnīca” valdes priekšsēdētāja Tatjana Ešenvalde atzīst, ka visvieglāk izmaiņas gadu gaitā varēja vērtēt pēc esošajām gultasvietām.
Kad slimnīca atvērta pirmo reizi, tajā bija iespējams uzņemt 80 pacientus, kurus aprūpēja 105 darbinieki.
“Pēc kara, kad cilvēki sāka atgriezties, bija vajadzība kaut ko uzbūvēt. Līdz tam bija neliela ambulance, kurā pieņēma tikai viena daktere. Tajā 1959. gadā iedzīvotāji ļoti daudz runāja par to, ka vajag slimnīcu, un tad to beidzot arī uzbūvēja,” par tās tapšanu pastāsta T. Ešenvalde.
Laika gaitā gultu skaits palielinājies līdz 175, un iestādē strādāja vairāk nekā 240 darbinieku.
Vienu brīdi dzemdību nodaļā dzimuši pat ap 700 jaundzimušajiem gadā.
Turpretim 2009. gadā Priekules slimnīca tika reorganizēta par ambulatoro iestādi – Veselības aprūpes centru. Tobrīd divi no ēkas stāviem palikuši tukši.
“Un tad pakāpeniski no 2012. gada mēs sākām remontēt pirmo, otro stāvu un piepildīt tos ar sociālās aprūpes klientiem. Sākumā bija 10 pacienti un lieli zaudējumi, bet šobrīd mums ir 80 klienti.”
Nākamgad apritēs tieši 50 gadi, kopš T. Ešenvalde pati strādā slimnīcā, tāpēc izlēmusi tās dzimšanas dienā sveikt tos darbiniekus, kuriem arī aprit apaļas jubilejas kopš darba uzsākšanas.
Šoreiz pie prēmijām tika izpilddirektors Imants Rozenbergs, ķirurgs un endoskopists Vladimirs Tens un ginekoloģe Viktorija Anškēvica par tur nostrādātiem 40 gadiem, saimnieciskais darbinieks Gvido Gruntiņš par 30 un māsu palīdze Sarma Jaunzeme par 20 gadiem, kas veltīti iestādei un tās klientiem.
Tāpat apsveikumus saņēma slimnīcas darbinieki, kas dzimuši 1959. gadā, kad sāka darboties Priekules slimnīca.
Šoreiz tā bija Kristīne Braže, kura pati arī dzimusi šajā slimnīcā, bet vēlāk tur atgriezusies strādāt par mūzikas terapeiti Sociālās aprūpes nodaļā.
Dienvidkurzemes novada Veselības aprūpes centra vadītāja Vija Jablonska uzskata, ka Priekules slimnīca ir ļoti nozīmīga ne tikai pašiem priekulniekiem, bet arī pārējiem novadniekiem, jo
daudziem tā ir tuvākā pakalpojumu sniegšanas vieta.
Viņa uzteic ne tikai T. Ešenvaldes izveidoto slimnīcai uzticīgo komandu, bet arī galvenās ārstes prasmi piesaistīt augstas raudzes speciālistus, kā piemēru pieminot ķirurgu Māri Leitlandu, kas specializējas pēdas ķirurģijā.
Grib vairāk gultasvietu
Valdes priekšsēdētāja pastāsta, ka kādreiz slimnīcā bijusi infekcijas nodaļa, kurā ārstējās cilvēki ar dizentēriju, gripu, difteriju vai hepatītu.
Ap 2005. gadu to slēdza, reorganizēja. Tomēr telpas un vieta, ko var izmantot papildu gultām, ir vēl joprojām.
“Gribam paplašināties. Tas ir ielikts arī novada attīstības plānā, bet nezinu, cik reāli to ir piepildīt.
Vajag projektu, jo esam vienkārša slimnīca, kas tik viegli nevar ko tādu izvilkt, tāpēc meklējam palīdzību Eiropas Savienībā. Zinām, ka paši saviem spēkiem to neizdarīsim,” atzīst T. Ešenvalde.
Vietējie darbinieki pieraduši plānus dēvēt par infekcijas nodaļas atjaunošanu, taču īstenībā nodaļu atjaunot nav iespējams, jo tādas pastāv vien reģionālajās slimnīcās, tāpēc cer vien uz papildu gultasvietu iegūšanu, jo šobrīd no 83 gultām aizņemtas 80.
Bieži vien zvanu un klientu ir tik daudz, ka visus nav, kur izguldīt. Pavisam nesen gan ieguvuši papildu 10 gultasvietas, kas līdz tam bija neatliekamās medicīniskās palīdzības aprūpē.
Slimnīcas galvenā ārste skaidro, ka jaunieši no laukiem aizbrauc, taču aiz sevis atstāj vecākus, vecvecākus, citus radus, kas, iespējams, par sevi vairs nevar parūpēties un palīdzību meklē aprūpes centrā.
Lielais pieprasījums saistīts arī ar novēroto dzīves ilguma pagarināšanos.
Veselības aprūpes centra vadītāja Vija Jablonska norāda, ka paplašināšanās ar laiku ir iespējama, ja tiks piesaistītas Eiropas Savienības finanses – atrasts kāds projekts, kas saistīts ar sociālo vai veselības aprūpi, rehabilitāciju.
Viņa gan neslēpj pārdomas, ja laika gaitā plānus izdotos realizēt, tas noteikti nebūs tūlīt.
Slimnīcas valdes priekšsēdētāja kā vēl vienu no izaicinājumiem atklāj senu sāpi – tāpat kā citviet, arī Priekulē trūkst speciālistu.
“Par cilvēkresursiem, manuprāt, jau bieži runāts. Ir daudzi speciālisti, kuru mums trūkst, un mēs tos labprāt piesaistītu. Bet tas nav tik vienkārši, jo
no laukiem jaunie mediķi brauc prom.
Daļa dodas arī uz ārzemēm, tāpēc kaut kā trūkst pat lielākās pilsētās.”
Kā pāris piemērus brīvajām vakancēm T. Ešenvalde nosauc okulistu, neirologu, fizioterapeitu.
V. Jablonska piemetina, ka aktualitāte ir arī kvotu jautājums, kas ļoti apgrūtina reģiona vecākos cilvēkus, kuriem nav iespēju un resursu apmeklēt speciālistus pilsētās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
