liepajniekiem.lv
“Maz jau laikam ir to simtgadnieku. Man pašai brīnums, ka es tik ilgi nodzīvoju,” jubilāre saka, atsaucīgi sagaidot portālu.
No Latgales – uz Kurzemi
Labākai dzirdēšanai viņa uzliek austiņas, kas pastiprina skaņas, bet citādi – veselība turas.
“Mamma zāles nedzer, cik nu reizēm kādus pilienus sirdij vai tableti galvai. Iet ar nūjām, bet, kad nonāk dārzā, tad strādā, ka viss iet pa gaisu,” smej meita Ilze Berga, kas dzīvo kopā ar mammu.
Uz jautājumu, kā aizvadīja 100. dzimšanas dienu, kas bija 25. septembrī, Ilze atbild:
“Tā pagāja mierīgi, mēs nesvinam. Viss mūžs – ar lopiem, un tur nav ne sestdienu, ne svētdienu, ne svētku. Tā ir pierasts.”
Ilze strādā Grobiņā, un, kad aizbrauc uz darbu, sirds esot mazliet nemierīga, jo mamma paliek viena. Taču, kad grib, viņa meitai piezvanot.
Vasarā iet pāri ceļam uz dārzu, bet ziemā visu laiku istabā ada zeķes, ko izdāvā cilvēkiem. “Vājdie, kas ta’ mācīja! Ganos jau vajadzēja adīt, un iemācījos pati,” jubilāre izsaucas.
Atmiņa viņai apbrīnojama – min cilvēkus vārdos, kā arī gadskaitļus un notikumus.
“Man bija astoņi gadi, es pie tēva māsas dzinu ganos govis. Atceros to, ka viņiem bija četri dēli un divas meitas. Diviem brāļiem bija kuļmašīna, ar ko viņi brauca pa pagastu kuldami. Kā jau kulšanā – iedzēra un tad man samācīja dziesmas.
Kad es pārbraucu no ganiem uz savām mājām, tad sēdēju uz gultas, pārējie bērni man apkārt, un es viņiem dziedāju,”
V. Veinberga stāsta par saviem astoņiem brāļiem un māsām.
Viņas tēva mājas ir Latgalē pie Kārsavas. Kad meitēnam bija 14 gadu, ģimene atbrauca uz Kurzemi un apmetās uz dzīvi Altovītes muižā Tadaiķu pagastā.
Tur mitušas vēl divas ģimenes, un pa visām trim kopā bija 19 bērnu. Bijuši saticīgi, svinējuši Jāņus, kopā gājuši darbos.
Kad V. Veinbergai bija 15 gadu, viņa strādāja Liepājā, tirdzniecības ostā.
“No Tadaiķu pagasta tur darbā bijām 18 nepilngadīgo, un mums bija galvotājs – sauszemes jūrnieks,”
viņa strādāja uz kuģa pie vinčām, lādējusi ārā pārtiku, ko sakrāva uz tādiem kā deķiem, tad vajadzēja izvilkt ar trosēm un nolikt ostmalā uz galda.
“Tas bija vācu laiks. Bet tie kari jau mainījās – te krievs, tad vācietis, atkal krievs. Tā bij’, bet nebija jau laika kreņķēties, bija jāstrādā,” saka V. Veinberga.
“Biju uz mīti pie vecākas tantiņas Alejas ielā. Viņai bija 70 gadi, tāda dikti šeptīga, bet milzīgi resna. Gultā viņai bija pēļi, un, kad iegūlās, tad tajos iegrima. Man to gultu vajadzēja no rītiem sakārtot.”
Tajā laikā iedzīvotājiem deva pārtikas kartītes. Valērijai pienācies četri kilogrami gaļas mēnesī, saimniecei – 200 gramu.
“Ārprāts, cik viss bija ierobežots! Es aizgāju uz tirgu un ieraudzīju – tāda laba gaļa, nopirku visus četrus kilogramus vienā reizē. Mājās samalām un sākām cept, bet saimniece ieskatījās: “Tā taču zirga gaļa. Tu ēdīsi?” Teicu, ka ne. Viņa arī negribēja un aiznesa gaļu atpakaļ uz tirgu, pārdeva, taču citu vietā nenopirka, jo vairs jau nevarēja, kartīte bija izlietota.”
Badu tajās mājās necieta, jo pagalmā bija sakņu dārziņš, bet šķūnī – pīles, ko nobaroja, un bija gaļa. Meitenei putni bija rītos jāsakopj.
Reiz, kad viņa uzkāpa šķūņaugšā pakaļ smiltīm, izkrita cauri griestiem virsū pīlēm, un nagla izdūrās cauri kājai. Taču tolaik nedeva slimības lapas un, kaut kāja sāpēja, gāja klibodama uz darbu.
“Mamma, neraudi!”
Grūti strādāts ir vienmēr, jo īpaši smagi V. Veinbergai bija Vecpilī aizvadītie gadi, kad kolhozā “Zieds” darīja fiziskus darbus lauku brigādē, kā arī kopa 12 zirgus, saņemot algā sešus rubļus.
Neko par tiem nopirkt nevarēja, zābaku pāris maksājis 11 rubuļu.
“Vecpilī jau tie kalni, tur nekas neauga, un bija lietaini rudeņi, dubļi, kad labību nevarēja nokult. Tad pļaujmašīnas vilka zirgi, bet barības tiem nepietika. Mums blakus bija purvs, un, kad uznāca aukstums, gājām ar meitu pa sasalušo ūdens virsu griezt labību siena vietā.
Ilzītei toreiz bija pieci gadi, viņa stāvēja pie zirga, bet es nesu ar nastām no purva kviešus, sakrāvu uz koka slēpēm, un vilkām mājās.
Tā es biju savilkusi veselu pantu, bet – ko domājat! Atbrauca no kolhoza, nomērīja, ka par daudz, un pusi siena aizveda uz citām fermām. Es tikai atceros, ka raudāju, bet Ilzīte teica: “Mamma, neraudi!””
Pirms pārcelšanās uz Vecpili viņa dzīvoja galvaspilsētā un strādāja Rīgas konservu un kulinārijas rūpnīcā “Kaija”, un tāpat bija jāstrādā šefu kolhozā Bauskā.
“Braucām ar bortnieku palīdzēt noņemt cukurbietes, bet auksti nebija, mēs visi – ar humoru. Bija novembra beigas, bietes jau zem sniega, bet pie ugunskura pasildījāmies un izturējām.
Nopelnīt jau neko nevarēja, un rūpes bij’, bet visur – ar smaidu,”
simtgadniece smaida arī šodien.
Kad Latvija atguva neatkarību, meita izveidoja savu saimniecību, kurā audzēja cūkas, pēcāk govis, un mamma gāja darbos viņai līdzās. Tas bijis nežēlīgi grūts laiks, un pēc gadiem ganāmpulku likvidēja.
Vēlāk Ilze ar mammu pārcēlās uz Iļģiem, kur dzīves apstākļi ir pieticīgi, toties nu jau viņām ir palīgi – Ilzes meita un znots. Viņš arī palīdzēja iekopt tagadējo dārziņu, kas sākumā bijis krūmiem aizaudzis.
“Man garšo viss, ko izaudzējam, un es ēdu visu ko,”
saka V. Veinberga.
Uz jautājumu, vai ir kāds kārums, viņa iesmejas: “Kādreiz no Tadaiķiem braucām ar zirgiem uz Cīravu brūklenēs. Naktī bijām ceļā, no rīta – mežā lasījām ogas. Mums dārzā bija āboli, un 40 litru kannu pievārījām ābolus ar brūklenēm, tas arī bija kārums. To zapti ēdām i pie kartupeļu biezputras, i ar citiem ēdieniem.”
Un Ilze piebilst: “Mamma visu mūžu pa mežu – lasījusi avenes, zemenes, sēnes…”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
