liepajniekiem.lv
Sortiments plašs
“Kinsleriem” pateicīgs mežs – pilns vidusmēra bērzu baltos krekliņos. Ieurbts astoņos. Sula tek pa plastmasas caurulīti spaiņos, savukārt tie pārklāti ar plēvi, lai nepielīst.
Sulu nogādā mājās, tad caur sietiņu un piltuvi lej plastmasas pudelēs. To dara ārā, tāpēc sagaida, kamēr saulīte kaut nedaudz iesilda gaisu, lai rokas pārāk nenosalst.
Sulu tecināšana nav pārstrāde, tā ka nekādas speciālas atļaujas saimniecībai nav jākārto.
Šo dabas dzērienu cilvēki pērk samērā daudz, pirms gadiem pārdotas pat kādas divas tonnas, stāsta saimniece Jana Krētaine.
“Dažā kokā ir urbts pa nez cik lāgu. Protams, ļauj arī bērziem atpūsties.
Koki jau paši parāda, vai dos sulu. Ja ieurbj un netek, tad skaidrs, ka jātaisa ciet,”
Jana saka, ka par bērziem un sulu vairāk zinot vīrieši – viņas vīrs Agris un dēls Jānis. Darbos gan ir visi kopā, plecu pie pleca arī vedekla Ulrika.
Vēl viena sezonas aktualitāte, ko viņi piedāvā, ir mikrozaļumi. Tie aug siltumnīcā, kuru šobrīd apkurina. Tur arī iesēti tomāti, gurķi stādiem. Tos izaudzē paši; pirkt neatmaksātos, jo sēklas ir dārgas. Lekni zaļo sīpolloki, ko sien saišķīšos un ved pārdot.
Ir vēl siltumnīcas. Kādā aug rudenī iesēti spināti, bet citas – bez jumta. Rudeņos augšas plēvi noņem, lai ziemā sniegs neieguļas un nesaplēš, bet pavasaros uzklāj atpakaļ.
Siltumnīcās audzē lielākoties tomātus un gurķus, uz lauka – kartupeļi, kāposti, bet dārzeņu sortiments plašs.
“Cenšamies eksperimentēt, ieviešam diezgan daudz jauna, skatāmies, ko cilvēki grib.
Tiem pašiem tomātiem – vērojam, kura šķirne ejošāka tirgus prece,” Jana pastāsta, ka produkcija vēlāk, no maija, būs arī Liepājā, Pētertirgū, kur viņiem savs stends āra laukumā. Tur diendienā tirgosies Jana.
Tagad viņa iesaistījusies arī pasūtījumu izvadāšanā. Agrāk Ulrika kopā ar Jāni bija galvenie piegādātāji, bet, kopš ģimenē ienācis mazulis, vīramāte palīdz jaunajiem vecākiem.
Strādā līdz tumsai
“Šobrīd pieprasītākie ir kartupeļi, burkāni, bērzu sula. Arī citā laikā visvairāk prasa klasisko dārzeņu produkciju,” to apliecina Ulrikas reģistrētie pasūtījumi.
Pircēji viņai zvana, piesaka vajadzīgo arī sociālajos tīkos, citi brauc iegādāties uz vietas.
Ir ilgstoši klienti, kas pērk jau no pirmās reizes, kopš produkciju pieved. Ir klāt nākuši jauni. Ulrika novērojusi, ka cilvēkiem patīk zināt, kas dārzeņus audzējis un no kurienes tie nāk.
“Kuri grib vietējo produkciju, tie mūs vienmēr uzmeklē,”
viņa saka.
Pieprasījums bijis vienmēr, brīžiem pat kādu dārzeņu pietrūcis. Jana prāto, ka varētu audzēt vairāk, taču jāaprēķina, cik var izdarīt: “Esam četri, strādnieku nav. Vasarā tik saspringts darbs, ka brīžiem sāc pulksten 7 no rīta un citreiz tikai naktī 12 ieej iekšā. Audzējam arī labību – kviešus, miežus, rudzus. Tos nododam kooperatīvam “Otaņķu grauds”, kurā gan dēls, gan vīrs ir biedri.”
Bieži vien laikapstākļi nodara pāri. Piemēram, puķkāposti lietū izmirkst, aiziet postā.
“Tad nolaižas rokas – stādīju, ravēju, bet nekā. Taču tas ir tikai uz brīdi; pēc tam eju un daru tālāk,”
Ulrika papildina.
“Esmu laukos uzaugusi, bet lielās siltumnīcās nestrādāju. Visu mācos no Jāņa vecākiem.” Jana gan arī nav ne diplomēta dārzkope, ne agronome.
Pēc profesijas viņa medmāsa. Zemnieku saimniecībā vīrs oficiāli pieņēmis darbā par strādnieci; viņš ir tās īpašnieks.
Arī Ulrika kādu laiku bijusi pie vīratēva darbā, bet tagad – bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt Jānis darba ziņā ir pats par sevi.
Nosalst visi stādi
Krētaiņi apstrādā ap 80 hektāriem zemes, visa viņiem īpašumā. Daļa atrodas ap māju, ir arī vairākās citās vietās.
“Zemnieku saimniecība ir sena. Iesākām ar lopkopību, bet tad nāca 90. gadi, piena cena ļoti nokritās, un ganāmpulku likvidējām.
Pievērsāmies dārzeņkopībai, nu jau aptuveni 30 gadu, kopš ar to nodarbojamies,”
Jana atceras, ka agrāk, vēl pirms kādiem desmit gadiem, daudz vairāk izaudzētā varēja pārdot tirgū. Taču tagad klāt nākušas piegādes, nav, par ko žēloties.
Savas grūtības arī ir. Dārzeņu audzētājiem nāk klāt jaunas prasības, kur nu vēl mūžīgā cīņa ar salnām. Tās ir ilgas, un jāsargā kultūras, lai nenosalst. Ir bijis, ka siltumnīcā sastādītie tomāti visi nosalst vienā naktī. Par agro ražu vairs nebija, ko domāt.
Protams, iesēja no jauna un izaudzēja stādus bojā gājušo vietā. Lai gan tāpat sēj pakāpeniski, lai ražu iegūtu pēc iespējas ilgāk.
Pagājušogad, tāpat kā daudziem citiem zemniekiem, arī “Kinsleros” ļoti slikti izauga labība, tā saimniecībai atnesa zaudējumus.
Labi, ka izauga dārzeņi, tie kopējo finansiālo situāciju izlīdzināja.
Lai cik liela būtu neraža, saimniecībai nogrimšana diezin vai draud, jo tai nav kredītu. Ģimene tos arī nekad nav ņēmusi.
Tehnikas parks “Kinsleros” nav jaunākais, bet spēkrati funkciju veic, un tas ir galvenais. Protams, gribētos jaunāku tehniku, atzīst Jana.
Paši sev saimnieki un strādnieki
Kāda priekšrocība ir kopīgai saimniekošanai? “Visa nauda apgrozās ģimenē, gan ieņēmumi, gan nodokļi. Ja kādas problēmas, tad pārrunājam un risinām kopā,” Jana atbild.
Savukārt Ulrika uzskata, ka strādāt pašam sev ir vislabākais variants: “Nav nevienam jāatskaitās vai jāprasa brīvdienas.”
Janai prieks, ka jaunie iesaistās saimniekošanā. Viņai ar vīru ir arī divas meitas, kopā septiņi mazbērni. Bērni mājās strādājuši no mazām dienām; neko nevarēja darīt, vajadzēja ravēt, stādīt. Tā radinājušies pie darba.
“Dēls palika saimniecībā. Vedeklas mammai bija zeme, bet viņa vairs negribēja saimniekot, tad atdeva meitai, un tā sāka saimniekot jaunie,”
atklāj vīramāte.
Krētaiņi “Kinsleros” ienācēji. Pirms daudziem gadiem tur dzīvojis vecs onkulis, kam nebija neviena tuvinieka. Viņš jautājis, vai Agris ar Janu negribētu iet dzīvot pie viņa, un abi pārcēlās. Tāpat jau bija dzīvojuši tuvumā; Agrim turpat ir arī dzimtās mājas.
Tā nu saimnieko “Kinsleros” jau 36 gadus.
Agri sastopam pagrabā pie kartupeļu apcirkņa. Blakus tam sarindoti dārzeņi, kas jāved klientiem. Maisiņos arī sarkanas un dzeltenas sīpolu mizas – tuvojas taču Lieldienas!
Jautāts, kā klājas, saimnieks atsmej: “Jāstrādā, ko tad citu!” Viņš liek kastēs konkrētu šķirņu kartupeļus, kādus nu kurš pieteicis. Iecienītākā esot ‘Soraya’, kam bumbuļi dzelteni, miltaini, tos viegli mizot. No sarkanajiem labākā – ‘Laura’.
Obligāti darāmajam pa vidu viņi atrod arī spraudziņu sirds darbiem. Piemēram, Janas aizraušanās ir puķes. Viņas nopelns arī puķu dobes ap māju. Siltumnīcā pamanām iekaramos puķu podus.
“Es audzēju sev, bet vienmēr jau sasējas vairāk, un tad kādam arī iedodu. Bet pārdošanai – ne,” saka Jana Kētaine.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
