Pieminētie jaunie dziedātāji ir Bārtas bērnu un jauniešu folkloras kopa “Bārtenieki”, kas bija jubilejas ciemiņu pulkā.

Bārtas kultūras nama zāli piepildīja jubilāru tuvākie draugi – etnogrāfiskie ansambļi un folkloras kopas no Dienvidkurzemes, citiem Latvijas novadiem un Mosēdes Lietuvā.

Siltus sveicienus atveda arī Klaipēdas latviešu biedrība “Atpūta”.

Pie visiem būts, dziedāts, gadskārtas svinētas, savukārt draugi braukuši uz Bārtu gan dziedāt, gan mācīties vietējās dziesmas, ko pēc tam nesuši tālāk.

Ja būtu aicināti visi draugi, ar kuriem Bārtas etnogrāfiskais ansamblis sadarbojas, tad vajadzētu trīskārt lielāku telpu nekā kultūras nama zāle, teica kolektīva vadītāja Gunta Klievēna.

Un – cik gan lielu vajadzētu Latvijas karti, lai atzīmētu vietas, kurās uzstājies ansamblis? Taču ar Latviju nepietiktu.

G. Klievēna tēlaini izteicās, ka Bārtas dziesmas skanējušas uz visas zemes.

95 gados tās cauri laiku griežiem nesis ansambļa aizsācējs Jēkabs Ķīburs, no viņa dziesmu pūru 1971. gadā pārņēma nākamais vadītājs Zigurds Rukuts, bet no 1995. gada – G. Klievēna.

Godinot Z. Rukuta piemiņu, Bārtas muzejā atklāja viņa 90. jubilejai veltītu izstādi. Dzimšanas diena izcilajam bārteniekam – 19. novembrī.

Par sarīkojumu var sacīt – dziedāšanas svētki, jo ik apsveikumā bija arī dziesmots priekšnesums.

Daudzos pievienojās pārējie svētku dalībnieki, izveidojot skanīgu, daudzbalsīgu kopkori, un tad latviskās kultūras spēks kļuva vai fiziski jūtams.

Šo neredzamo vērtību viesi pieminēja apsveikuma runā, raksturodami jubilāru.

Bārtas “garais sauciens”, kas sekoja pēc G. Klievēnas svētku ievadrunas, licis skriet skudriņām pār ķermeni. Tā turpiniet! – apsveicēji novēlēja ansamblim.

“95 gadus ir iets, strādāts, darīts lielā ļaužu pulkā, bet tagad ir ļoti grūti,” atzina vadītāja, domādama ikdienas darbu.

Taču, kamēr būs dalībnieces, kuras jūt iekšēju nepieciešamību Bārtā dziedāt, tikmēr ansamblim ir izredzes svinēt arī nākamās zīmīgās jubilejas.

“Uz kolektīvu brauc no Liepājas, Vērgales, Ziemupes, Rucavas.

Tātad sievām ir vajadzība dziedāt tieši pie mums, bet ar savējiem ir diezgan grūti…” vadītāja arī atklāja, ka ansambļa darbībai, pasākumiem dalībnieces daudz gādā pašas un tērē savus resursus.

Jautāta, ko gaida no pašvaldības, atteica: lai ļauj darboties.

“Šobrīd situācija tāda, ka nav naudas un mēs nevaram nekur aizbraukt. Paldies Bārtas un Kalētu pagastu apvienības pārvaldes vadītājam Ģirtam Laugalim, ka esam braukuši par pārvaldes līdzekļiem. Neko citu negribam, viss pārējais mums ir.”

Braucējas no Ziemupes ir Daiga Kadeģe un Daina Vanaga.

“Man liekas, ka vērtība ir Bārtas vārdā, īpašajā dziesmā, cilvēku diženumā. Ja gadās kāds sūrs brīdis, tad – eh! – iet un dzied tālāk,” Daiga atklāja, ka viņu vilina un Bārtā notur iekšējais spēks.

Daina piebilda, ka svarīga arī kopā būšana un enerģija, kas slēpjas senču mantojumā.

“Dziedāt šejienes dziesmas, kādas tās kādreiz bijušas, nevis interpretāciju. Dziedāšana ir brīnišķīga,” viņa atklāja, ka dzied arī divatā ar Daigu.

Līvija Otaņķe ansamblī dzied 66 gadus bez pārtraukuma; nekad nav pārtrūkusi arī Bārtas melodija. Kodols dzīvo tepat uz vietas, brauc arī no Liepājas, no Ziemupes.

“Dziedātājas daudz neatkrīt, tikai kāda pienāk un atkal aiziet, bet pamatkodols nemainās. Svarīgi, ka tās ir sievas, kuras dzīvo uz vietas,” L. Otaņķe nezina citu recepti tik garam kolektīva mūžam.

Viņas meita, vadītāja G. Klievēna atzina, ka ir bijuši uzplūdi un atplūdi. Kad likvidēja vietējo skolu un cilvēki no Bārtas aizbrauca, arī sāka irt bērnu ansamblis.

Taču izdevies to noturēt. “Ir ļoti grūti, bet – jāpierāda, ka ir vajadzība ansamblim būt! Dažiem tā vajadzība jau iekšēja, ja jau brauc pie mums dziedāt no citurienes.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.