liepajniekiem.lv
Ar pirmo olu jādalās
Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine atklāj, ka mūsu platuma grādos cilvēki ļoti gaida gaismu, un tas, ka tagad diena ir par kādu minūtīti garāka, ir īsti svētki.
“Jo īpaši biroja darbiniekiem, kas sauli neredz un dabā ir ļoti maz.
Tagad varam papriecāties par pavasara saulīti. Es domāju, ka mēs no tā kļūstam tikai bagātāki,”
stāsta S. Kūlaine.
Viņa norāda, ka Lielajā dienā svarīgākais ir vienkārši piecelties pirms saules.
“Jāsaņemas, jāizlien ārā no mājas un jānomazgā mute tekošā ūdenī, tad visu gadu būs mundrums un nenāks miegs,” viņa pamāca.
Pēc nomazgāšanās jāapēd arī kāda dzērvene veselībai, skaistumam un sārtiem vaigiem.
Iztikt nevarot arī bez šūpošanās. Taču sēsties jau senāk iekārtās šūpolēs nemaz neesot pareizi. Katru gadu tās kokā jākar no jauna.
Pirms tam gan kociņam jānoliek kāda krāsota ola, kas ir kā samaksa par tā zaru izmantošanu.
Šūpoļu iekāršanu uztic līdzi paņemtajiem kungiem, bet sievas, meitenes un bērni parūpējas par līgaču izpušķošanu ar lentēm un sniegpulkstenītēm.
Un, kad šūpoles gatavas, katram kārtīgi jāizšūpojas, lai vasarā nekostu odi.
S. Kūlaine gan klusu piekrīt citu teiktajam, ka kož jau tāpat.
“Bet viena no galvenajām tradīcijām ir olas dalīšana. Ir pieņemts, ka pirmo olu nevis apēd pats, bet gan to dala ar sev tuviem cilvēkiem, lai cauru gadu būtu saticība. Olas jāēd ar sāli, lai nemelotu, – tas arī ir svarīgi.”
Kā arī, gribēdams vai ne, katrs klātesošais tika nopērts ar pūpolzariem.
Rīts uzausa miglains
Pašu sauli gan šogad neizdevās ieraudzīt, bet ansambļa dalībnieki, kas uz svinībām bijuši arī iepriekš, atzīst, ka tā esot bieži.
Viena no tradīcijām, kas ir raksturīga tieši Nīcas pusei, ir skatīšanās uz uzlecošo sauli caur zīda lakatiņu.
“Nākotne visai tumša un miglaina, jo saulītes nav,”
smejot dramatizē S. Kūlaine.
“Bet, paskatoties uz uguns sauli, var redzēt, ka spīd spoži un deg ņipri, – tāds arī būs mūsu nākošais gads,” viņa turpina, lakatu pagriežot pret turpat iekurto ugunskuru.
Viņa norāda, ka, darot to saulē, varot saredzēt nākotni, kaut ko citu sev tīkamu vai vienkārši paskatīties, kā saulīte danco.
“Parasti etnogrāfiskajā ansamblī dzied, stāsta, kopj un saglabā tikai to, kas attiecas uz konkrēto vietu.
Bet šodien mēs realizējām arī citas tradīcijas, ja ne, tad darāmo lietu saraksts būtu par mazu.
Paliktu tikai skatīšanās caur zīda lakatu, šūpošanās un olas apēšana,” izdalot sarkanas dzijas gabalus, teic ansambļa vadītāja.
Dzija paredzēta raganu rīklīšu aizsiešanai.
“Šī tradīcija nāk no Užavas puses. Kokā jāatrod zaru žāklis un tas ar sarkanu dzīpariņu jāaizsien ciet, un jāpiedomā, lai kaut kas beidzas, lai kāds vairs nerunā kaut ko sliktu, lai kaut kāda negatīva lieta beidzas,” paskaidro ansambļa vadītāja.
Viņa apstiprina, ka tie, kas pavasara saulgriežus nesagaidīja šonedēļ, to var darīt kristīgajās Lieldienās, ko svinēs nākamnedēļ.
“Mēs jau 800 gadus dzīvojam kopā ar kristīgo ticību, un tur nav vairs ko dalīt šajā jomā.
Ar to vienkārši vajag jauki sadzīvot un cienīt vienam otra kultūru,” viņa atzīst.
Vairo kopības sajūtu
Šādi Lielo dienu ansambļa dalībnieki kopā sagaida ceturto reizi.
“Pirms tam es kopā ar ģimeni saullēktu braucu vērot savā nodabā. Tad nolēmām to darīt ansamblī. Nākamajā gadā pievienojās arī citi cilvēki.
Es visus vienmēr brīdinu, ka šis nav nekāds koncerts, ka te nākas padarboties pašam.
Vienkārši nākam visu darīt kopīgi, lai tas nav jādara vienam. Kāds atnes dzērvenes, vēl kāds uzkarina šūpoles, atnes tēju, iekur ugunskuru,” pastāsta S. Kūlaine.
Vairāki no līdznācējiem ar Otaņķu etnogrāfisko ansambli saullēktu sagaidīja pirmo reizi. Piemēram, Rūta Pirtniece ansamblī dzied vien no šī gada, tāpēc iepriekš šāda iespēja nav bijusi.
“Tradīcijas gan ir zināmas, un šis nav nekas jauns, bet tāda kopābūšana vēl nebija piedzīvota,” teic sieviete.
Līdzi vecākiem un vecvecākiem saullēktu sagaidīt ieradās arī daži bērni, kuru galvenais uzdevums agrajā rītā bija piemeklēt ugunskuram atbilstošus zarus un kārtīgi izšūpoties.
Samanta Grāvīte ieradās kopā ar vecmāmiņu Indru Mokorenko.
“Mana krustmāte piedalās, tāpēc zināju, ka šāds pasākums jau vairākus gadus notiek. Šoreiz nolēmu atvest mazmeitiņu, jo viņa kopā ar vecākiem drīz pārvāksies uz Īriju.
Bija jāizmanto iespēja kaut ko padarīt tikai divatā. Vienīgi žēl, ka nav saulītes.”
Samanta uz svinībām gribējusi nākt pati un pēc vecmāmiņas samusināšanas no gultas uzrāvusies visai raiti.
Anda Grickus iepriekš Lieldienu saullēktu devusies skatīties ar ģimeni, tāpēc šāda sagaidīšana lielākā kompānijā viņai šķiet kas jauns.
“Šis ir mans trešais gads, dzīvojot šai novadā, jo es 20 gadus nodzīvoju Salaspils apkaimē. Tagad labprāt un pēc iespējas biežāk cenšos apmeklēt dažādus vietējos svētkus un pasākumus. Pati arī sāku dziedāt Nīcas etnogrāfiskajā ansamblī. Man ļoti patīk!” viņa stāsta.
A. Grickus labprāt pieņem izaicinājumus iepazīties ar jauniem cilvēkiem un vietām.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.