Viņa par šādu iespēju bija sajūsmā, jo sikspārņu pētīšana šajā centrā jau ilgus gadus notiek kopā ar vācu zinātniekiem.

Vācijas vēstniece Latvijā Gudruna Masloha Papē viesojās pirmo reizi.

Uzzinot par vācu un latviešu pētnieku projektiem par sikspārņu migrāciju, viņa pauda interesi iegūt vairāk informācijas.

“Neesmu bioloģe, bet esmu ieinteresēta šajā tēmā, tāpēc labprāt padiskutēju ar pētniekiem par šo migrācijas fenomenu.

Kad uzzināju, ka Papē ir šāds pētījumu centrs, kurā reāli strādā uz vietas, man piedāvāja atbraukt ciemos,”

viņa stāsta.

Līdz šim sikspārni tuvumā redzējusi vien kādā draugu mājā, kad mazais dzīvnieciņš bija paslēpies logu rāmī.

“Esmu sajūsmā par iespēju tos aplūkot tuvāk. Toreiz Vācijā jau parādījās zinātkāre saprast, kāpēc sikspārnis tur turpināja sēdēt, kamēr mēs uz viņu skatījāmies un spīdinājām gaismu. Šeit es uzzināju, ka sikspārņi nav kautrīgi, bet ir diezgan draudzīgi dzīvnieki. Viņiem nerodas panika, kad blakus ir cilvēki.”

Vācu pētnieks Kristians Foigts pastāsta, ka savu pētījumu gaitu Papē uzsāka jau 2011. gadā. Vieta viņu un citus kolēģus ieinteresēja, jo tā ir unikāla migrācijas pētīšanai.

“Šī ir nozīmīgākā šāda vieta Eiropā, varbūt pat pasaulē. Ļoti daudz no tā, ko mēs vispār zinām par šo dzīvnieku migrēšanu, ir atklāts un izpētīts tieši Papē.”

Pats zinātnieks ikdienā strādā Vācijā un uz Papi atbrauc ik pa laikam, taču izskolojis studentus, kas šeit uzturas biežāk.

LU Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs apstiprina, ka sikspārņu pētīšanai Pape tik tiešām ir pateicīga vieta.

“Iespējams, ka ir vēl tādas vietas, bet tās nav atklātas. Var aizbraukt, piemēram, uz Ventes ragu Lietuvā – tur viss ir daudz modernāks, brauc daudz tūristu, bet sikspārņu viņiem gan nav tik daudz.

Mums rekords ir vairāk nekā 2000 noķertu sikspārņu vienā naktī. Aizlidojuši, protams, ir daudz vairāk,”

stāsta ornitologs.

Savukārt ornitologs Gunārs Pētersons paskaidro, ka noķerto dzīvnieku daudzums ir atkarīgs gan no laikapstākļiem, gan ķērāju skaita.

Lielākā daļa no iesaistītajiem ir brīvprātīgie – daudziem tas ir vaļasprieks, citiem ar to saistīts darbs.

Ornitologs pastāsta, ka uz Papi brauc arī kāds vācietis, kurš nav zinātnieks, bet viņam vienkārši patīk ķert sikspārņus.

“Nu jau viņš ir uztrenējies un to dara no vakara līdz rītam.

Ir grūti atrast kādu darbinieku, jo monitoringu apmaksā valsts, bet es cilvēkam nevaru piedāvāt darbu pēc ķeršanas, kas ilgst vien mēnesi.”

Katru gadu sikspārņus ķer no 9. augusta līdz 9. septembrim. Citos laikos tos skaita ar ultraskaņas detektoriem.

Zinātnieki novērojuši, ka monitorings parāda kaut ko negaidītu – sikspārņu skaits daudz nemazinās.

G. Pētersons atzīst, ka šie dzīvnieki iet bojā vēja parkos, tāpēc pēdējā laikā iegūtie dati viņu nedaudz pārsteidz.

Pašlaik sikspārņus ķer, lai piefiksētu sugu un dzimumu. Pēc tam tos palaiž vaļā. Citreiz noķertos dzīvniekus dod zinātniekiem, lai veiktu eksperimentus, taču arī pēc tiem lidoņi tiek palaisti brīvībā.

Gredzenošana stacijā vairs nenotiek kopš 2018. gada, jo tiek gredzenoti sikspārņa spārni, kas dzīvnieku mēdz traumēt.

Ornitologi norāda, ka Papē notvertas visas 16 Latvijā dzīvojošās sikspārņu sugas. Tālākais migrācijas lidojums kādam no dzīvniekiem bijis līdz pat Spānijas ziemeļiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.