Rokaižu pansionāts. Ir tāds mūsu rajonā. Tur dienas pavada cilvēki, ko piemeklējušas nelaimes un kas pasaulē palikuši vieni. Kaut gan no Aizputes, kur dzīvo fotomākslinieks un Liepājas Tautas fotostudijas vadītājs Varis Sants, šī vieta atrodas netālu, pirmoreiz viņš to esot apmeklējis tikai pirms pāris gadiem, kad redakcijas ļaudis palūguši nofotografēt neredzīgo skolotāju Austru Leju.

Toreiz vēl neesot nojautis, ka atradīs te ļaudis, kuru dēļ sajutīs sirdī gruzdošu aicinājumu šeit atgriezties atkal un atkal, un apsolījis sev, ka darīs to, jo fotogrāfs strādā pie darbu cikla “Laukā pavasaris”, ar kuru vēlas pastāstīt kaut ko vairāk gan par pansionāta iemītniekiem, gan par cilvēkiem, kuriem vajadzīga ne tikai sabiedrības gādība, bet arī uzmanība, un ar kuriem viņu fotogrāfija gluži vai saradojusi.

“Kad fotografēju Austru Leju, biju tur aizbraucis kopā ar savu jaunāko dēlu Albertu. Mani pārsteidza skolotājas dzīvesprieks un lielā atvērtība. Viņa dzejo un tūdaļ sacerēja dzejolīti Albertam. Vēlāk es palūdzu dēlu, lai tas pavada skolotāju līdz istabiņai, taču tūlīt pamanīju, ka viņš baidās to darīt. Tad es iedrošināju puiku, pārliecinot, ka skolotāja nav slima, ka viņa ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs visi, taču neredz,” pastāstīja fotomākslinieks, atzīstoties, ka fotografēšana pansionātā prasījusi ļoti daudz emociju. Viņš sajuties tā, it kā būtu tā sienās pavadījis nenosakāmu laiku. Kaut gan absolūtās vienībās pagājušas dažas stundas, viņam licies, ka pagājis daudz mazāk. “Tie brīži, kad apstājas laiks, ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgi. Esmu pārliecināts, ka tādus ir jācenšas sev nodrošināt. Mēs tik bieži izniekojam laiku. Ejam uz kino, sēžam pie televizora ekrāna. Apzinoties, cik tas ir nevajadzīgi, es no tādas sēdēšanas iespēju robežās cenšos izvairīties. Bet “Rokaižos” ir pavisam citādāk. Tur iemītnieki dzīvo mierīgu, nesteidzīgu dzīvi. Cilvēkam, kurš no malas tur iegājis iekšā, rodas iespaids, ka viņš izbauda vēsturi,” teica Varis.

Otrreiz uz Rokaižiem fotomākslinieks devies 2007.gada 31.augustā, kad bijis jāfotografē akcijai “Viena diena Latvijā”. “Kad mani aicināja iesaistīties tajā, es jau zināju, kurp došos, jo biju sapratis, ka tas ir svarīgi ne tikai man, bet arī citiem. Šoreiz man līdzi brauca krustdēls Krišjānis un dēls Klāvs. Tomēr fotografējot es sapratu, ka abiem puikām tas nav interesanti. Tāpēc ka pansionāta iemītnieku bildēšana prasa iedziļināšanos šo cilvēku dzīves uztverē. Krišjānim un Klāvam tas nebija pa spēkam. Domāju, ka man izdodas atrast kopīgu sarunas pavedienu, jo cenšos tiem maksimāli tuvināties, cenšos runāt ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Protams, savstarpēja uzticēšanās nerodas uzreiz. Lai uzņemtu vienu attēlu, patērēju stundu un vairāk, bet tas nav veltīgi izšķiests laiks, jo ir bagātinājis mani ar jaunām atziņām un atklājumiem,” sacīja fotomākslinieks.

Trešo reizi uz Rokaižiem Varis devies, starptautiskā fotomeistara Valda Brauna pamudināts. Tad atkal viss bijis citādāk. Valdis strādājis ar teleobjektīvu, vērojot notiekošo it kā no malas, bet Varis izvēlējies platleņķa optiku, lai, risinot sarunu pavedienu, maksimāli pietuvinātos savu attēlu varoņiem. Tāpēc arī bildes abiem fotogrāfiem bijušas atšķirīgas un viņi neuzskatot viens otru par konkurentiem, bet gan par sabiedrotajiem, kas dara kopīgu darbu. “Ar Valdi zinām, ka mums vēl un vēl ir jābrauc uz turieni, jo arī viņam izdevies sajust aicinājumu,” Varis paskaidroja, piebilstot, ka liela daļa no iemītniekiem tagad jau gaidot viņa atbraukšanu, jo, ja šī fotogrāfa darbošanās tiem liktos nepatīkama, viņi to noraidītu, un viņš tad vairs neuzbāztos rokaižniekiem ar savu objektīvu.

Tomēr, rādot uzņemtās bildes sev tuviem un vajadzīgiem cilvēkiem, Varis mēģinot noskaidrot, kādu informāciju tiem nodevis. Vai tā ir pozitīva? Vai bildes izstrāvo to labestību, kas tajās ir? “Es vēlētos, lai skatītāji ierauga prieku, kas joprojām mājo šajos traģiska likteņa skartajos cilvēkos. Tāpēc ka viņi visi joprojām dzīvo, jūt un domā. Sākumā biju domājis, ka Rokaižos uzņemto attēlu cikls varētu saukties “Uz mežu ar ragaviņām”, bet vēlāk pārliecinājos, ka tas neatbilst saturam. “Laukā pavasaris” ir pavisam kaut kas cits. Tas pavasaris ir redzams šajās bildēs. Un es šaustu sevi, ja kāds saka man, ka bildes izstrāvo nomāktību, jo vēlējos paust labestību un neesmu gribējis, lai virsroku gūst drūmums. Tāpēc ka negatīvo uzņemt nav nekāda māksla,” sprieda Varis, piebilstot, ka vēl viņš pacentīšoties parādīt, cik nozīmīga vieta šo cilvēku dzīvē ir darbam, kas ir vislabākās zāles pret nolemtību un garlaicību. Rokaiži esot viena no nedaudzajām vietām, kur par to vēl tiekot gādāts, un par to jāpateicas pansionāta vadītājai Edītei Lasmanei.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Fotogrāfija no Vara Santa darbu cikla “Laukā pavasaris”.