Lai arī tāpat kā visos mūsdienu gadatirgos sestdien Aizputē lielāko daļu tirdzniecības stendu aizņēma apģērba pārdevēji, katrs varēja atrast kaut ko sev. Vislielāko interesi izraisīja tie uzņēmumi, kuru produkcija ikdienā Liepājas puses veikalos nav pieejama. Un, kā atzina pircēji, šogad gadatirgū preču klāsts bija daudz plašāks nekā citus gadus. Aizputē gadatirgus tradicionāli norit rudens pusē, un vietējiem iedzīvotājiem tā ir iespēja iegādāties preces, pēc kurām jāmēro ceļš uz Liepāju vai vēl tālāk. Tāpēc nav brīnums, ka apmeklētāju gadatirgū netrūka. Bija jau arī ko redzēt un pirkt. Katrs tirgotājs arī labprāt pastāstīja par savu preci un uzņēmumu.

Par intereses trūkumu nesūdzējās keramiķi. Valdis Jaunskungs keramiķa arodu apguvis ģimenē, nu jau 16 gadus viņam kopā ar māti Laimu, kura savulaik strādājusi “Rolavas keramikā”, ir sava darbnīca Saldus rajonā. Interesanti, ka savai produkcijai viņi pērk mālus no Lietuvas, lai varētu ražot karstumizturīgus traukus. Lietuvieši māla masai piejauc klāt fajansu, tāpēc no tiem gatavotos traukus var likt cepeškrāsnī un sautēt ēdienu. “Mēs taisām visu, ko no māla var uztaisīt,” apgalvo Valdis. Vasarās viņš brauc pa lieliem gadatirgiem – Brīvdabas muzejā, Zāļu tirgū, Talsos, Kuldīgā, Ventspilī. “Bet ziemas mēnešos mēs ejam iekšā firmas “RIMI” veikalos. Tā kā par preču noietu nesūdzos,” piebilst Aldis. Bet aizputnieki labprāt pērkot Jaunskungu darinātos podus un terīnes.

Tālu ceļu no Jelgavas šurp mērojusi keramiķe Valda Semane. “Tas ir mans mūža darbs. Lai arī esmu pensijā, ar valsts maksātajiem 70 latiem vien nepietiek. Tāpēc – kamēr vesels, tikmēr riņķo,” viņa stāsta. Valda strādājusi Jelgavā, eksperimentālajā keramikas dizaina grupā. Viņa gan ar rūgtumu secina, ka augstvērtīgi izstrādājumi šobrīd nav pieprasīti. “Nekad nebiju domājusi, ka gatavošu krūzītes. Tā nav māksla. Tāds automātisks darbs. Taču jātaisa tas, ko pērk. Saražot jau nav problēmas,” piebilst Valda.

Četrkājains draugs par 300 latiem

Šoreiz Aizputē bija manāmi arī dzīvnieciņi. Kāda kundze no laukiem bija atvedusi četrus kucēnus. “Žēl bija slīcināt, tāpēc atstājām, tagad lūkoju tiem atrast saimniekus,” stāstīja saimniece. Starp citu, ilgi viņai gaidīt nevajadzēja. Trīs kucēni tika nopirkti samērā ātri. Nebija jau arī dārgi – pieci lati gabalā.

Daudz vērtāks piedāvājums bija suņu audzētāju biedrībai “Ako”. Tā piedāvāja Eiropā mazpazīstamas šķirnes Akita inu kucēnus. Dzīvnieki ļoti pievilcīgi, tāpēc ap tiem nepārtraukti bija interesentu pulciņš, taču pirkt gan neviens negrasījās. Cena – 300 latu. “Man varētu piemaksāt 300 latu, es tādu neņemtu,” skaņi izsaucās kāda gruntīga lauku sieva. Uz ko biedrības pārstāve, manāmi aizvainota, atbildēja, ka viņai nemaz tādu suni nepiedāvātu. “Ja Eiropā ir populārs vācu aitusuns, tad japāņiem tāds ir Akita inu – mednieks, mājas sargs vai vienkārši draugs,” stāstīja kinoloģe Līvija Sproģe. Akita inu esot ļoti draudzīgs suns ar piemīlīgu purniņu – ja dusmīgs atnāk mājās, ieraugot šo purniņu, sirds atmaigst. 300 latu par šo kucēnu nemaz neesot dārgi, citās Eiropas valstīs tie maksājot 500 latu un vairāk. Bez tam L.Sproģe uzskata, ka par suni ir jāmaksā barga nauda. Tā esot garantija, ka dzīvnieks nenonāks uz ielas vai patversmē. Ja saimniekam nebūs žēl suņa, tad vismaz padomās par samaksāto naudu un centīsies to pārdot citiem saimniekiem.

Gadatirgos bieži redzami arī zemnieku saimniecības “Elčuki” truši. Arī šī reize nebija izņēmums. “Cilvēki lielākoties interesējas par pundurtrusīšiem, kurus var turēt istabā,” stāstīja saimniece Ilze Rubene. Cena arī esot zemāka nekā veikalos. Pie mazas, pūkainas un garausainas radības, kas noteikti patiktu bērniem, varēja tikt par astoņiem līdz desmit latiem.

Ne visi prot cept piparkūkas

Vai zinājāt, ka piparkūku cepšana ir īpaša māksla un Latvijā nav daudz tādu speciālistu? “Mana mamma Skaidrīte Bērtiņa piparkūkas cep 30 gadu. Un mīklas recepte ir neizpaužams ģimenes noslēpums,” sacīja SIA “Saida” pārstāve Ilze Gailīte no Rīgas. Kopumā Latvijā esot tikai kādi četri vai pieci profesionāli piparkūku cepēji. “Mēs strādājam kā amatnieki. Tāpat, kā taisa rotaslietas, tā mēs taisām piparkūkas,” piebilda I.Gailīte.

Vēl liels pieprasījums bija pēc Lapmežciemā kūpinātajām zivīm. No šī furgoniņa nāca tik kārdinoša smarža, ka vienaldzīgi garām paiet nevarēja. Kā gan citādi, ja vitrīnās atradās kūpināti zuši, līņi, cepti nēģi un arī eksotiskas ūdens iemītnieces – notonēnija, saules zivs, sviesta zivs u.c. Uzņēmuma vadītāja Alla Bečere pastāstīja, ka viņu ražojumi tiek pārdoti tikai gadatirgos un citos pasākumos. Veikalos to nav. “Paši ražojam un paši pārdodam,” sacīja A.Bečere. Vēl viņa norādīja, ka Liepājas pusē esot visvairāk pircēju. Acīmredzot šeit prot novērtēt gardi pagatavotu zivi.

Izvēlas armijas kvalitāti

Rīgas firmai “Gailis A”, kas nodarbojas ar darba un militārā apģērba vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību, gadatirgū bija īpašs piedāvājums pircējiem. Ne jau velti pie šī stenda pulcējās vīri, lai iegādātos aizsargkrāsas jakas, bikses u.c. “Armijas kvalitāte sen sevi apliecinājusi kā labu un izturīgu,” stāstīja pārdevējs Aldis. Daļa no firmas preču klāsta ražota Zviedrijā, kur firma iepērk gan jaunu, gan lietotu apģērbu. Pircēji lielākoties esot mednieki un makšķernieki. Turpat varēja nopirkt arī Zviedrijas armijas lietotas ķiveres. Uzzinot, ka tāda maksā tikai trīs latus, kāds vīrs mudīgi noskaitīja prasīto summu. “Es tādas kolekcionēju,” ar apmierinātu smaidu sejā viņš paskaidroja pārdevējam.

Turpat varēja nopirkt 1940.gadā ražotas zviedru armijas bikses. Lai gan par jaunām tās nosaukt varētu ar lielu piespiešanos, tās tomēr ir nelietotas. Vienkārši armija pēc noteikta laika izpārdod vecās rezerves. “Taču tām nav ne vainas. Ražotas taču armijai,” norādīja Aldis.

Rudenī meklē siltumiņu

Tirgotāju rindās pamanījām arī atraktīvo dakteri Leopoldu Ozoliņu, kurš piedāvāja paša izstrādātos preparātus “Amico” un “Comsi”. Parasti viņš šajā laikā ir manāms izstādē “Liepājas uzņēmējs”. Kāpēc tad viņš ir Aizputē? “Es pie saviem mīļajiem aizputniekiem atbraucu. Tas nekas, ka viņi mani pievīla. Hankam krustiņus savilka,” savā stilā 9.Saeimas vēlēšanu rezultātus skaļā balsī vērtēja L.Ozoliņš.

Ar dažādiem krūmu un ziedu stādiem Aizputes gadatirgū bija manāms arī pazīstamais rucavnieks Imants Pričins. Viņš gan atzina, ka īpašas pircēju atsaucības nav. Tam esot objektīvs iemesls – stādaudzētāji šoreiz gadatirgū bija plaši pārstāvēti.

Pircēji savukārt ar redzēto apmierināti. Aizputniecei Ilzei Barkus vislabāk patīkot stendi, kur ir Latvijas preces, taču nekā slikta viņa nesaskata plašajā drēbju un kurpju klāstā. “Arī šīs preces ir vajadzīgas. Ikdienā Aizputē tādas izvēles nav. Es, piemēram, visiem saviem trijiem bērniem nopirktu Aļaskas tipa pufaiciņas. Tagad rudenī viņiem būs silti. Vēl es no amatniekiem nopirku pīto groziņu,” pastāstīja Ilze. Vienīgais, viņa vēlējās gadatirgū vairāk redzēt pārtikas tirgotāju.

Cienījamu vecumu sasniegusī aizputniece Elēna Jansone atzinīgi vērtē, ka šogad esot lielāka preču izvēle. “Kas meklē, tas jau kaut ko atradīs. Vienīgi mums, pensionāriem, viss ir dārgs. Es te meklēju kādu siltāku drēbi. Rudens ir klāt. Vecākiem cilvēkiem jau vajag to siltumiņu,” smaidot noteica sirmā kundze.

Viktors Ulberts, 
“Kurzemes Vārds” 

Jelgavniece Valda Semane ir profesionāla keramiķe, pircēju pieprasīto krūzīšu izgatavošana viņai grūtības nesagādā. Krūzītes ar saviem vai radu un draugu vārdiem labprāt pirka arī aizputnieki.

Rudens vēss, ziema vairs nav aiz kalniem, tāpēc silta cepure lieti noderēs.

Bērniem bija lieli prieki par piemīlīgajiem trušiem.