Tādu gadskārtu šodien atzīmē Gaviezes pamatskola. Tā ir svētku reize 126 audzēkņiem, 26 skolotājiem un skolas darbiniekiem, bērnu vecākiem un visa pagasta sabiedrībai. Ar vietējā muzeja vadītājas Almas Kāles atbalstu izsekojām kādas šejienes dzimtas piederīgo skolas gaitām Gaviezes pamatskolā vairākās paaudzēs, cauri dažādiem laikmetiem, mīlot un cienot savu gaismas devēju.

Atmiņas par sākumu

Meitas un mazdēla aprūpēta, savās dzimtajās mājās Brūveļos deviņdesmit pirmo atvasaru aizvada gados visvecākā gaviezniece Milda Sēne. Par viņas atmiņu, sakarīgo domāšanu un valodu šādā vecumā sirmgalvi var tikai apskaust, grūtības sagādā vienīgi dzirde. Māmuļas stāstījums izklausās dzīvs un interesants. Bērnībā viņa daudz slimojusi, tāpēc mācības uzsākusi tikai 11 gadu vecumā 1925.gada rudenī tā sauktajā vecajā skolā, kas no Brūveļiem atradusies patālu, kādreizējā barona krogus mājā. Bērnu četrās klasēs bijis diezgan daudz – vairāki desmiti, un tos mācījuši divi skolotāji: pārzinis Skubis ar palīdzi Lamberti. Pirmdienas rītos tēvs mazo Mildu ar produktu lādīti visai nedēļai novedis skolā, kur meitene uzturējusies līdz sestdienai. Tā četrus gadus no vēla rudens līdz agram pavasarim. No veciem dokumentiem redzams, ka siltas pusdienas skolā uzsākts gatavot tikai 1926.gadā. Līdz tam bērniem nācies pārtikt no siltas tējas un aukstiem uzkožamiem.

“Tā bija vienīgā skola manā mūžā, un tajā man patika gan skolotāji, gan citi skolas bērni,” apgalvo M.Sēne. Liels notikums viņai un pārējiem tā laika vienaudžiem likusies jaunās pamatskolas svinīga atklāšana 1936.gadā. Sanācis daudz vietējo ļaužu, no Rīgas atbraukuši augsti ciemiņi. “Es togad jau biju liela jaunkundze un svētku reizē dziedāju pagasta korī,” lepojas stāstītāja. Vēlāk tajā iegriezties viņai nācies diezgan bieži, vadot skolas gaitās savus divus dēlus un meitu.

Gaviezē gandrīz vidusskola

Pēc māmuļas atmiņām stāstījuma pavedienu turpina ritināt meita Dzintra Kalniņa. Viņas skolas laiks sakritis ar kolhozu sākumgadiem. “Katru rudeni obligāti mēnesi vajadzēja nostrādāt talkās “Avangardā”, vēlāk “Brīvībā”, tāpat arī vecākiem līdzēt vasaras brīvdienās,” stāsta Dz.Kalniņa. “Taču skolā bija daudz kā jauka. Mums īpaši patika direktors Juris Vilnis – stingrs, bet taisnīgs pedagogs. Viņa mācītā ģeogrāfija man bija interesantākais mācību priekšmets. Bieži braucām ekskursijās, parasti vaļējās kravas automašīnās. Dziedāju skolas korī un meiteņu ansamblī,” turpina Dzintra.

Stāstītāja īpaši atceras skolas pavāri Liniņu, kura pratusi pagatavot garšīgas pusdienas. Par darbu kolhozā tās visiem bērniem bijušas bez maksas, kartupeļus un dārzeņus audzējusi arī pati skola. “Gaumīgi bija skolēnu formas tērpi gan ikdienā, gan svētku reizē. Tie disciplinēja un vienlaikus radīja kolektīva kopības izjūtu. Varbūt tieši tāpēc manas atmiņas par skolu tik jaukas un varu tai sacīt tikai paldies,” vērtē stāstītāja.

Padomju laikā pamatskola pārdēvēta par nepilno vidusskolu, tās telpās sācis darboties arī rajona neklātienes vidusskolas konsultpunkts. Mācības uzsākuši vairāk nekā 10 audzēkņu, arī Dzintra. Diemžēl tā mūžs izrādījies īss. Kā daudziem tā posma izreklamētajiem plāniem pietrūcis finansiālā seguma un izglītībai atbilstošu pedagogu. Dz.Kalniņas vēlēšanās turpināt mācības palikušas pusceļā.

Skolā ienāk jauna paaudze

Dzintras meitu Sanitu Vītolu satieku viņas Gaviezes centra dzīvoklī aprūpējam savu mazuļu pāri, viņiem skolas gaitas sāksies tikai pēc trim un četriem gadiem. Pati mājasmāte pabeigusi šejienes pamatskolu un Liepājas 48.profesionāli tehnisko vidusskolu, taču dažādu apstākļu dēļ atgriezusies Gaviezē un pašlaik Liepājā mācās noliktavas pārziņu kursos. “Pirmajās trīs klasēs man skolā diez kā nepatika. Mainījās direktori un audzinātāji. Tad klases audzināšanu uzņēmās krievu valodas skolotāja Ārija Jozefa. Viņas stingrības un vienlaikus skolēnu interešu izpratnes dēļ pamazām skolu iemīļoju,” atklāj stāstītāja. Pēc audzinātājas padoma viņa pievērsusies daiļlasīšanai, bet kolektīvi braucieni uz Liepājas teātri kļuvuši par Sanitas hobiju. Patikušas arī daudzās ekskursijas, īpaši uz Maskavu astoņdesmito gadu nogalē. “Tā skola man pavēra plašāku skatienu dzīvē,” rezumē S.Vītola.

Viņas vecākā meita Una šogad mācās jau 7.klasē. No sarunas ar meiteni un klases audzinātājas Intas Štrankas raksturojuma secinu, ka Unai ir vispusīgas intereses un savs skatiens uz dzīvi. Vairākus gadus viņa darbojas skolēnu padomē un šoruden kandidēja arī uz padomes prezidentes posteni. Iestājusies vides pulciņā, meitene uzņēmusies interesantu uzdevumu – izpētīt latvāņus, to apkarošanu un izsargāšanos no tiem. “Mīļākie mācību priekšmeti man ir ģeogrāfija un latviešu literatūra. Tāpēc esmu arī dzejas pulciņā,” pastāsta Una, kautrīgi atklājot, ka dažreiz dzejo arī pati.

“Smaids ir tavs rīts”

“Tādu ģimeņu, kur vēl šodien vairākas paaudzes lepojas ar Gaviezes pamatskolā ieliktajiem dzīves pamatiem, mums ir vairāki desmiti,” stāsta muzeja vadītāja Alma Kāle. Garajā sarakstā lūkojoties, viņa nosauc Kazbuķu, Balceru, Daižu, Zvinbergu, Šukteru dzimtas. Gaidāmajai skolas jubilejai pagasta dzīves vēsturniece un pētniece iekārtojusi plašu izstādi ar daudzām fotogrāfijām, dokumentiem, aprakstiem un izziņām. To varēšot aplūkot arī svinīgā pasākuma apmeklētāji 21.oktobrī.

Uzmanību piesaista vēl kāds eksponāts, kura autore ir jau minētā Una Vītola. Šopavasar skolas projektu nedēļā ar skolotājas Ā.Jozefas atbalstu viņa savākusi visu Gaviezes skolēnu rokrakstu paraugus no pirmās līdz devītajai klasei, katram audzēknim pašrocīgi uzrakstot kādu dzejas rindu vai aforismu. “Tas būs skaists veltījuma paraugs nākamajām paaudzēm,” pārliecināta Kāles kundze. Teikto gribas papildināt ar pašas Unas dzejolīti, ko var attiecināt uz katru Gaviezes novadnieku:

“Pasmaidi, pasmaidi,
Saulīte aust;
Pasmaidi, pasmaidi,
Smaids ir tavs rīts.”