Ļaudis dārziņu kooperatīvā “Mežvidi” Sakas pagastā šogad satraukuši lieli kailgliemeži, kas, tumsai iestājoties, noslēpumaini rosoties pa dārziem un pa visām spraugām šļūcot iekšā vasaras mājiņās.“Pērn pavasarī parādījās atsevišķi eksemplāri, tad īpašu uzmanību nepievērsām,” stāsta dārziņa saimnieks Felikss Petrovskis, divus miesīgus radījumus no plastmasas trauciņa izkratot uz galda redakcijā. “Bet šovasar esmu pāri par simtu šos milzeņus salasījis!”

Noslienā sienas un griestus

Visā augumā izstiepušies, prāvākie eksemplāri sasniedz 20 centimetru garumu. Rāpojot aiz sevis uz sienām un griestiem atstāj spīdīgu sliedi, ko neesot iespējams nomazgāt. Turklāt F.Petrovskis izmēģinājis, ka arī ūdenī tie neslīkst. Un ejot tie visur pa pāriem. Pagaidām nekādus nopietnos postījumus dārzam, par kuriem atbildību varētu uzvelt šiem dzīvniekiem, F.Petrovskis neesot novērojis. “Bet kaķa bļodiņā palikušo barību gan tie visu apēd,” viņš pamanījis.

Dārzkopis sazinājies arī ar citiem dārziņu īpašniekiem Ječos – tur tādi kustoņi neesot manīti. “Cilvēki ir panikā,” saka F.Petrovskis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka presē nesen tika ziņots, ka Latvijai draud Spānijas kailgliemežu invāzija. Somijā šie gliemeži jau esot kļuvuši par nopietnu draudu lauksaimniecībā.

Spānieši vēl nav problēma

Lai varētu droši pateikt, kas šis ir par kustoni, nepieciešams zināt, kāda tam ir pēda, tas ir, ķermeņa apakšpuse, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākā zooloģe Digna Pilāte. Ja tā ir viendabīgi gaiša vai pat balta, tad tas ir milzu kailgliemezis. Arī tā ir invazīva, no Viduseiropas Latvijā ievazāta suga, taču invāzija notikusi jau sen – 19.gadsimtā. Tie ievesti līdz ar kultūraugu stādiem. Tomēr tikai nupat šie gliemeži patiešām sākuši izplesties.

“Arī Viduseiropā tas ir nevēlams viesis, ēd dažādus augus, noēd apstādījumus, kādos vien tiek iekšā, nograuž salātus, gurķus,” stāsta D.Pilāte. Rīgā un tās apkārtnē milzu kailgliemežu esot patiešām ļoti daudz, piemēram, Zooloģiskajā dārzā tos varot sastapt gluži vai uz katra soļa.

Bet, ja gliemezim uz pēdas malas ir tumšākas joslas, tad tā ir Latvijas suga – tumšais kailgliemezis. Augumā tas varot būt tikpat liels. Šai sugai raibi ir jaunie gliemeži, bet pieauguši tie kļūst tumši vai pat melni. Tumšie kailgliemeži labprātāk uzturas mežā, nevis dārzos.

Spānijas kailgliemeži gan šie radījumi nav, apliecina zooloģe. Kaut arī ir līdzīgi, tie viegli atšķirami, jo ir vienkrāsaini, nevis raibi. “Nedomāju, ka Spānijas kailgliemeži pašlaik Latvijā ir problēma, tas drīzāk tik tāds triks, lai padarītu nervozus dārziņu īpašniekus,” pasmaida D.Pilāte. Viņa pieļauj, ka pa kādam dienvidu viesim varbūt varētu būt Kurzemes dienvidu daļā, pie Lietuvas robežas, jo tur ir siltāks klimats un no tās puses ved viņu iespējamie migrācijas ceļi.

Ja slīcina, tad kārtīgi

Bet, kopumā ņemot, visādu veidu gliemeži Latvijā aizvien labāk jūtas un līdz ar to labi vairojas klimata pārmaiņu dēļ. Liela nozīme to skaita kontrolē ir aukstām ziemām, kad daļa šo kustoņu izsalst. Ja aukstuma nav, draudu gliemežiem kļūst aizvien mazāk.

Gliemežu dabiskie ienaidnieki ir dažādi putni, visvairāk – strazdi. Arī peles, eži, vardes, krupji. Arī pīles un vistas tos labprāt notiesā.

“Tiesa, tādus milzeņus gan reti kurš ēd,” piebilst D.Pilāte. Tāpēc, ja saimniekam negribas lietot dažādas ķīmiskas vielas to bendēšanai, tad jāķeras vien pie mehāniskiem paņēmieniem. Piemēram, vakaros gar dobēm jāsaliek dēļi, zem kuriem gliemeži labprāt slēpjas. Nākamajā dienā tur salīdušos salasa un tad vai nu aiznes labi tālu, apzinoties, ka agri vai vēlu atnāks atpakaļ, vai iznīcina, piemēram, noslīcinot. “Taču, ja slīcina, tad spainim ar ūdeni jābūt pilnam līdz malām un vāku virsū, citādi tā viņiem sanāks tikai tāda mazgāšanās,” piemetina zooloģe.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Kaut arī milzu kailgliemeži cilvēkiem nešķiet īpaši mīlīgi radījumi, tomēr arī pārspīlēt viņu biedīgumu nevajadzētu. Piemēram, uzskats, ka to atstātās sliedes ir indīgas, ir aplams.