Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Stipras sievietes vārdā
Grobiņas pagasta dārzniecībā ”Elzas” tā saimnieku Jāni Laizānu sastopam darbojamies puķu dobē, kur tieši todien plānots stādīt krizantēmas. Nedaudz gan saskumis, jo plānotie darbi apstājušies – no rīta saplīsusi automašīna. Taču puķes nevar gaidīt – tās jāapčubina, zeme jāsagatavo un stādīšanai jānorit pēc plāna, lai augs izskatītos tāds, kādam tam jāizskatās un ziedi priecētu īstajā laikā.
Vēl pirms pāris gadiem, braucot no Liepājas Grobiņas virzienā, puķu siltumnīca bija labi ieraugāma. Tagad siltumnīcas ir vairākas, bet diezgan lielu daļu aizslēpj citi apkārtējie īpašumi. Daudzi, atrazdami šeit brīvu zemes gabalu, kas ir starp divām pilsētām, tādējādi ģeogrāfiski izdevīgi mūsdienu ekonomiskajos apstākļos šeit būvē mājas pastāvīgai dzīvošanai vai vasarnīcas. Jāņa ģimene 2009. gadā bijusi teju vai vienīgā, kura šeit izlēmuši iegādāties īpašumu.
”Lauku efekts ir pazudis, vairs nav kā kužos!” saka dārzniecības īpašnieks. Kā īsti sauc šo vietu starp Liepāju un Grobiņu? Jānis teic, ka šai vietā ir autobusu pietura ”Brēdiķi”, – līdz ar to secina, ka šāds nosaukums arī varētu būt šim apgabalam un vietai, kas piedzīvo atdzimšanu. ”Te kādreiz bija ganības. Izlēmām, ka vajag nākt tuvāk Liepājai. Noskatījāmies zemi šeit. Nopirkām vienu hektāru, otru paņēmām klāt, plānojot, ka meita varēs turpināt saimniekot, taču viņa tomēr pārdomāja,” stāsta Jānis.
Kāpēc īpašumu nosaukuši par ”Elzām”? ”Elza esot stipra sieviete.
Sievai bija žurnāls ”Zintnieks”, kur bija uzskaitīti stiprie sieviešu vārdi. Piezvanīja, ka jau nākamajā rītā vajag būt gatavam īpašuma nosaukumam, izlasījām žurnālā, tā arī nokristījām,” pamato Jānis.
Nevienas puķes šādā vārdā nav. ”Sievietes vārdā ir puķes alises, lilijas,” piebilst dārznieks. Viņa nosauktās droši vien papildināt varētu vēl ar rozēm, margrietām.
Dārzniecības aizsākumi meklējami Gaviezē. ”Taču tur svarīgākais bija, lai vispār palīgs, darbinieks ierodas darbā, nemaz nerunājot par strādāšanu. Te vieglāk var dabūt darbaspēku, viss, kas nepieciešams, mums ir tuvāk. Gaviezē mums šurpu turpu bija jāmēro 36 kilometri diendienā,” pieredzē dalās Jānis.
Pirms puķu audzēšanas darbojies celtniecībā, kā mūrnieks savas prasmes licis lietā darbā Vācijā, paralēli ģimenei bijis arī veikals, kur tirgotas sīpolpuķes. ”Visas nenopirka, iestādījām paši, tad piepirkām klāt. Taču – sezona beidzās, nauda arī,” saka dārznieks.
Atnākuši un izveidojuši ”Elzas”. Te siltumnīcas taisītas un pārtaisītas. ”Pirmā siltumnīca bija pati labākā – tā bija plēves siltumnīca, vairāk nekā 600 kvadrātmetru! Taisot siltumnīcas, nezināju, ka mūsdienās ir tik sliktas skrūves. Kādreiz skrūvi ap pirkstu varēja aptīt, ja vien bija spēka, tagad visas lūst kopā!” viņš salīdzina.
Arī galvenā siltumnīca ir dubultās plēves būve ar metāla karkasu. ”Plēves siltumnīcas tomēr ir labākas par karbonāta,” viņš vērtē.
No modes tendencēm līdz pārbaudītām vērtībām
”Elzās” audzē puķes podos, stādot tās ar rokām, nevis speciālo stādīšanas mašīnu, nedaudz audzē puķes grieztajiem ziediem. Jānis teic, ka pieredzējuši laikus, kad tulpju un narcišu sīpolus iznēsā žurkas vai uzkrīt sīpolmuša, kas iznīdē krāšņumaugus.
Cik šķirņu ziedošā skaistuma ”Elzās” audzē, dārznieks precīzi nemāk pateikt, bet tie esot vairāki desmiti veidu vairākos tūkstošos podu. Daļu puķu viņi izaudzē no sēklām, bet lielais vairums, kārtīgi rūpējoties, sazaļo un uzplaukst no jaunstādiem. ”Tā ir vienkāršāk, jo vairāki darbi tad atkrīt, pavasarī laika maz,” viņš piebilst.
Jānis teic, ka interese pašam par darbošanos dārzā ir no bērnības, kad pa zemi pēries, pamazām vien saslimis ar mīlestību pret puķēm. Arī viņa izaudzētā cienītājus un pastāvīgos pircējus viņš sauc par slimajiem, kuriem patīk puķes.
”Tādu kļūst arvien vairāk un vairāk – cilvēki līdz tam nonāk pamazām, saprot, ka viņus interesē skaistums,” viņš norāda. ”Vienu brīdi modē bija zālieni – taisns lauks, un tik iegādājas pļāvēju,”
viņš atgādina, un tajā laikā populāras bijušas puķes iekarināmos podos.
Tagad vairāk atgriežoties krāšņumdobju mode, bet ar tendenci sēt un stādīt dažādas ēdamas lietas. ”Mēs tās neaudzējam citiem, tikai pašu tiesai! Mums ir tikai puķes.” Vienu brīdi topā bijušas graudzāles. Taču vienmēr cilvēki vislabāk novērtējot, un tādēļ ”Elzās” audzē visiem zināmas un redzētas puķes, kas zied visas sezonas garumā.
Vai nav žēl un nesāp sirds, ka sezonas beigās jāizmet daudz nerealizēto ziedošo podu? ”Ar to rēķinos, ka būs kādas puķes jāizmet,” viņš saka, atzīstot, ka cenšas stādīt tā, lai to būtu tiešām maz. ”Taču varbūt labāk kāds lieks pods nekā situācija, ka man nav, ko klientam iedot.” Puķu kūdru Jānis iestrādā laukā vai dobēs – otro reizi to izmantot puķu stādīšanai podos nevar.
Jānis novērojis, ka pēdējo gadu laikā apkārtnē radušās diezgan daudz dārzniecību un stādu audzētavu. ”Es pārāk smalki neiedziļinos. Iedvesmas braucienos, lai apskatītos, kā ir citur, nebraucu, jo iedvesma man ir zudusi. Kādreiz, sākumā – tur gadatirgus, tur pasākums! Tagad – atkal sezona, domājam, ko darīt – braukt vai nebraukt,” viņš saka. Patīk izmēģināt audzēt visādus jaunus augus, kaut ko neredzētu. ”Šogad esmu tā noskrējies, visam laika nepaliek,” viņš saka, piebilstot gan, ka šogad paņēmis izmēģināšanai kādas desmit šķirnes eņģeļtauru.
”Man ļoti mīļas ir violeti balti strīpainās petūnijas! Tās ir izturīgas. Ja petūnija izmēros mazāka, tā pierod pie visiem apstākļiem, bet, ja vējā izliks petūniju gigantu, tad tur driskas vien paliks!” viņš norāda.
”Cilvēki ļoti krituši uz peonijām. Tikai nezinu gan, kur viņi tik daudz tās puķes grūž? Košas jau ir, tikai tā laime tāda īsa!” saka audzētājs.
