Iespējams, cukurrūpniecību Latvijā tiešām pēc kāda laika varētu atjaunot, taču Liepājas puses zemniekiem, visticamāk, no tā liela labuma nebūs, jo transportēšanas izdevumi līdz plānotajai rūpnīcai Iecavā būs pārāk lieli, uzskata zemnieks Aivars Pupainis.

Zemgaliešiem problēmu nebūtu

Masu saziņas līdzekļos jau izskanējusi informācija par to, ka Latvijā nodibināta biedrība “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu”. Tās priekšsēdētājs, inženierzinātņu doktors Georgs Bagātais pauž kategorisku nostāju: cukura ražošanas nozares iznīdēšana Latvijā bijusi nelikumība, pat noziegums. Tāpēc izveidota biedrība, kurā, pēc G. Bagātā teiktā, ir ap 200 biedru, tostarp zemnieki, profesori, lauksaimnieku organizāciju pārstāvji. Tās mērķis ir uzcelt cukura rūpnīcu Iecavā un atdzīvināt šo nozari. Šos plānus atbalstot arī Iecavas Novada domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis.

“Mūsu uzsaukums sniedzas no Liepājas līdz Daugavpilij,” “Kurzemes Vārdam” saka G. Bagātais.

“Zemgalē jau tā nebūtu problēma, bet mums, ar mašīnām vedot, tas būtu ļoti dārgi, bet cita transportēšanas varianta jau nebūtu,” spriež Durbes novada zemnieks A. Pupainis, kurš agrāk nodarbojies ar cukurbiešu audzēšanu un pārdevis tās Liepājas Cukurfabrikai. Tagad viņa tīrumus sakņu vietā aizņemot graudaugi.

Jāņem vērā arī cenas

“Iespējams jau ir viss kas, varbūt tas kaut kad arī izdotos,” zemnieks prāto par cukura nozares atdzīvināšanu, taču piebilst arī par saistībām, ko Latvija uzņēmusies pildīt, no tās atsakoties. Taču svarīgi būtu zināt arī to, kādas varētu būt cenas, jo tās, kā pieredze rāda, var strauji mainīties, bet no tām atkarīgs, vai šajā jomā vispār ir izdevīgi strādāt.

A. Pupainis sakās dzirdējis, ka citur Eiropā nelielas fabrikas veic cukurbiešu pirmapstrādi un tālāk uz lielo rūpnīcu tiek vests jau starpprodukts – tādā gadījumā zemniekiem no Iecavas tālākos novados būtu iespējams atkal iesaistīties cukura ražošanas ciklā. Bet biedrība “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” spriež tikai par vienas ražotnes izveidi Latvijā.

Aģentūrai LETA G. Bagātais skaidrojis, ka gatavojas sadarboties ar Braunšveigas mašīnbūves rūpnīcu, kas aprēķinājusi, ka iekārtu izgatavošana izmaksātu apmēram 50 miljonus latu, tikpat daudz būtu vajadzīgs arī pašas rūpnīcas uzbūvēšanai. 

“Mums lobiji ir!”

Biedrības priekšsēdētājs apgalvo, ka jau saņēmis finanšu ministra solījumu atbalstīt šīs ieceres īstenošanu ar divām trešdaļām nepieciešamā finansējuma. Tiesa, kaut arī tādu pieprasījusi, rakstisku apstiprinājumu tam biedrība vēl neesot saņēmusi. Bet ar Zemkopības ministriju biedrībai “neesot pa ceļam”, jo tieši tai jāuzņemas atbildība par nozares likteni – kaut arī Latvija bez cukurfabrikām palika ministra Mārtiņa Rozes laikā, attieksme labāka neesot arī pašlaik.

Bagātais esot meklējis atbalstu arī pie Eiroparlamenta deputātiem. “Mums lobiji ir!” viņš apgalvo.

Nākamais solis ir akciju sabiedrības dibināšana rūpnīcas izveidei un akciju izlaišana, norāda G. Bagātais. Biedrība savos plānos vadās pēc RTU profesores Rasmas Alsiņas izstrādātā biznesa plāna.

Līdztekus tam biedrības nolīgts jurists strādā pie tā, lai pierādītu – cukurrūpniecības iznīdēšana nav bijusi tiesiski pamatota. “Jo neviena pasaules vara nevar Latvijai aizliegt ražot pašai savu pārtiku,” emocionāli saka G. Bagātais.

Viņam, pēc specialitātes būvinženierim, šis jautājums esot būtisks gan kā Latvijas patriotam, gan arī kā par Latvijas cukurrūpniecības tēvu dēvētā Jāņa Lažes dzimtas koka atvasei.

Uzziņai
/ 2005. gada jūnijā Eiropas Komisija apstiprināja ES cukura tirgus reformu.
/ 2005. gada jūlijā Zemkopības ministrija paziņoja, ka cukura nozare šīs reformas īstenošanas dēļ vairs Latvijā pastāvēt nevarēs.
/ 2007. gadā Latvijas cukurfabrikas, kas bija paziņojušas par iekārtu pilnīgu demontāžu, saņēma restrukturizācijas atbalstu.
/ Tā apjoms – Ls 34 119 991.
/ 2008. gadā 330 cukurbiešu audzētājiem no visas Latvijas, kas bija noslēguši līgumus ar Liepājas un Jelgavas cukurfabrikām, izmaksāja cukura rūpniecības restrukturizācijas un papildu atbalsta maksājumus.
/ Liepājas rajonā vislielākās cukurbiešu platības bija Durbes novadā un Gramzdas pagastā – attiecīgi 172 un 161 hektārs.
/ Gramzdas pagastā lielākās platības apsaimniekoja SIA “Artis JP”.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”