Rucavas novada Pešos, “Ezergaļu” mājās jūnija vidū pirmo reizi uzziedējis Latvijas apstākļiem eksotiskais tulpjukoks. Saimnieks Andris Skrebs to iestādījis pirms septiņpadsmit gadiem. “Tāds salātiņš bija,” viņš atceras stādiņu, kuru dabūjis tepat Grobiņas kokaudzētavā “Īve”. “Mēs ar sievu spriedām – nomirsim un tā arī neredzēsim, kā tas koks zied. Trešdienas vakarā sieva sauca, lai nāku skatīties. Tad nu gan tā kā mazs bērns varēju priecāties!”

Lai arī tulpjukoks ir visai ātraudzīgs, parasti paiet aptuveni 20 gadi, līdz tas uzzied, un nav zināms, kad atkal saplauks. Ziedēšanas laiks arī īss, “Ezergaļu” kokam piektdien ziedi jau pamazām noziedēja. A. Skrebs ir mežinieks, lielāko mūža daļu par mežsargu nostrādājis. “Kā lai koki nebūtu tuvi!” viņš saka. Tulpjukoku izaudzēt nav bijis viegli, mazu bija jāsedz, lai nenosaltu un lai zvēri nenoēstu. “Nervus man papluinīja diezgan. Pa sētu staigā brieži un stirnas, nāk un iet, pagājušā gadā dārzu papostīja. Citādi tas aug savā nodabā, nevajag nekādas ķīmijas,” stāsta saimnieks.

Ziedi plaukst laikā, kad salnu parasti vairs nav, taču koka lapas gan var ciest. Pirms pāris gadiem, kad bija jau saplaukušas palielas lapas, uznāca stipra salna, Rucavā kūdras purvā bijis pat mīnus septiņi. “Tad man gan bija kreņķis, domāju, ka kokam ir čau. Tomēr lapas atauga no jauna,” pastāsta Andris.

“Ezergaļos” viņš dzīvo no 1991. gada. Iepriekš dzīvojis Nīcā. “Šī māja izrūmējās, tā bija savulaik mežniecības māja un jau Latvijas laikā mežsarga māja. Nu jau desmit gadi, kā mūs nomazināja un vairs neesmu mežsargs. Sēžu Rucavā mežniecības ugunstornī pa vasarām, ziemā strādāju Nīcā zāģētavā,” saka A. Skrebs.

Pie mežsarga mājas bijis iestādīts arī ginks, bet iznīcis. Toties šeit vēl dzīva Latvijā vecākā īve. “Īvju pētnieka Ilmāra Riekstiņa bļenduks klāt pie zara vēl no vecajiem laikiem,” rāda Andris. Māja celta 20. gados, reizē ar to stādīta arī īve. Vēl aug zilā gara egle, paša stādīta. “Bija jau Nīcā, tāds krupēns atvesta un pārstādīta.”

Amerikas tulpjukoka (Liriodendron tulipifera) ziedi ir 5-6 cm diametrā, pēc formas atgādina tulpes vai ūdensrozes, tiem ir bāli zaļganas ziedlapas ar oranžu plankumu pie pamata. Savvaļā Amerikas tulpjukoki sastopami Ziemeļamerikas austrumu piekrastē. Dzimtenē, Apalaču kalnos, tie ir vieni no lielākajiem kokiem, sasniedz līdz pat 60 m augstumu un 3 m diametru.

Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns stāsta, ka botāniskajā dārzā esot trīs tulpjukoki, kas izauguši līdz ziedēšanai. Dzirdēts arī par uzziedējušu koku Bauskas pusē. “Taču Latvijā pagaidām var uz divu roku pirkstiem saskaitīt ziedošus eksemplārus, tie ir diezgan unikāli. Lai gan jāsaka, ka klimata pārmaiņas var nest pārsteigumus,” saka dendrologs. A. Svilāns zina teikt, ka 20. gadsimta sākumā Kurzemes dienvidrietumos esot auguši daži ļoti lieli un ziedoši tulpjukoki, taču vēlāk aizgājuši bojā. Divi lieli eksemplāri apskatāmi Lietuvā, Viļonu muižas parkā.