liepajniekiem.lv
Grib strādāt ar cilvēkiem
Ierodoties feldšerpunktā, portāls sastop kādu kungu, kurš pie I. Lācītes durvīm stāv jau pirms pieņemšanas laika. Vīrietis atzīst, ka esot ļoti slikta pašsajūta, tāpēc sarunās neielaidīsies.
Pēc tam gan feldšere pastāsta, ka pacients ieradies no Liepājas, jo saņemt steidzamu palīdzību pie feldšera dažkārt var ātrāk, nekā sazinoties ar savu ģimenes ārstu.
Kopš darba uzsākšanas jauno feldšeri dienā apmeklējot vidēji četri cilvēki – dažkārt mazāk, dažkārt vairāk. Un lielākoties tie ir bērni ar saaukstēšanās pazīmēm vai cilvēki pēc slimošanas. Vairākiem bijis arī konjunktivīts.
“Esmu jau informēta, ka ieradīsies arī pacienti, kuriem nepieciešams mainīt urīna katetru, saņemt injekciju.
Citus šobrīd ir grūti prognozēt, jo cilvēki nāk bez pieraksta,”
norāda feldšere.
Pirms nonākšanas feldšerpunktā I. Lācīte četrus gadus strādājusi Liepājas Reģionālās slimnīcas Aprūpes nodaļā par ārsta palīdzi, taču jau pagājušā gada izskaņā apsvērusi darbu slimnīcā iemainīt pret savu privātpraksi.
“Sāku meklēt telpas, bet tā īsti nekas uz priekšu nevedās. Nolēmu sagaidīt jauno gadu ar domu, ka tad varēšu kārtīgi pieslēgties šim jautājumam. Gada sākumā man piezvanīja Nīcas ambulances vadītāja Inata Štāle un piedāvāja šo darbu. Teicu, jā, gribu!”
Jaunā feldšere neslēpj, ka darbs laukos, feldšerpunktā, bijis neliels sapnis. Lai gan par medmāsu viņa izmācījās jau 1989. gadā, ārsta palīga kvalifikāciju I. Lācīte ieguva vien pirms pieciem gadiem.
“Mana pirmā darbavieta medicīnas nozarē bija Priekules slimnīca.
Taču, kad sāku veidot ģimeni, sapratu, ka vēlos strādāt tikai pa dienām, tāpēc ieguvu arī laboranta kvalifikāciju.”
Pēc tam viņa atradusi darbu Liepājā – medicīniskās diagnostikas laboratorijā “L. Atiķes doktorātā”.
“Tur ātri vien sapratu, ka man labāk patīk strādāt ar cilvēkiem, nevis aparātiem. Turpat, blakus telpās, pacientus pieņēma daktere Una Malkeviča, kas meklēja otro medmāsu. Pieteicos, mani pieņēma, un es sāku strādāt arī tur,” par savām gaitām stāsta I. Lācīte.
Gatava jaunajam izaicinājumam
Ap to laiku viņa jau bija ieguvusi bakalaura un maģistra grādus māszinībās. Viena no kolēģēm gan mudinājusi feldšeri pamācīties vēl nedaudz un kļūt par ārsta palīdzi.
“Jau tad kolēģei teicu, ka izmācoties iešu uz laukiem strādāt feldšerpunktā,” atzīst I. Lācīte.
“Kad man piedāvāja šo vietu, kļuva pilnīgi vienalga, ka slimnīcā man bija jauns kabinets, viss tīrs un balts, skaistas palātas.
Es izvēlējos mainīt darbavietu, jo feldšera darbs šķita kā aicinājums,”
viņa stāsta.
I. Lācīte norāda, ka pati dzīvē saskārusies ar grūtībām, kas likušas aizdomāties, cik ļoti cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, atbalsts.
“Mans vīrs nomira pēc 12 slimības gadiem. Visus tos gadus strādāju bez pārtraukuma – pa dienu biju darbā, un tad mājās sākās nakts maiņa. Nolēmu, ka turpināšu cilvēkiem palīdzēt vienmēr un visur.
Tad vēl nebija paliatīvās aprūpes centru, un, kad vīrs nomira, sāku piedāvāt pakalpojumus mājās. Braucu pie smagi slimiem pacientiem un viņiem palīdzēju.
Vīrs man bija sniedzis vislielāko pieredzi, palīdzēja apzināties, ka varu to darīt.”
Feldšere atzīst, ka savu darbu dara no sirds. Redzēt, ka tavs ieguldītais darbs vainagojas labos rezultātos, dod piepildījumu un gandarījuma sajūtu, viņa uzsver.
Darbs laukos viņu nebiedē, jo lauku cilvēki šķietot jauki.
“Pagaidām mana pieredze ar vietējiem ir laba. Ar viņiem ir viegli strādāt. Netrūkst arī tādu, kas mēdz lietām pieiet ar humoru, lai gan saka, ka nīceniekiem un otaņķniekiem ir raksturiņš. To vēl redzēsim!” viņa smej.
Noteikti vēl paies laiks, kamēr ar visu apradīs un iepazīsies.
“Katrā savā darbavietā esmu ļoti pilnveidojusies un plānoju to darīt arī šeit. Šis būs kas citādāks, kaut kas jauns, jo ir lietas, kurās iepriekš nebiju iedziļinājusies. Un nešaubos, ka darba man netrūks, bet esmu tam gatava!”
Novadā trūkst feldšeru
I. Lācīte atklāj, ka novadā pieprasījums pēc feldšeriem ir. Kad saņēma šo darba piedāvājumu, izrādījās, ka feldšeru trūkstot arī citos punktos.
“Pirms tam šeit darbojās Ilze Eidiņa, kas tagad aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Viņa bija uzņēmusies darbus arī Aizvīķu un Gramzdas feldšerpunktos, tāpēc piedāvāja man braukt arī uz turieni.”
I. Lācīte gan no tā atteikusies, jo ir pārliecināta, ka kvalitatīvāk darbu veiks, mierīgi un nesteidzīgi strādājot vienā vietā.
Viņasprāt, viens no iemesliem, kāpēc grūti piesaistīt jaunus feldšerus, ir atalgojums, kurš neesot pievilcīgs. I. Lācīte atklāj, ka, strādājot slimnīcā, pelnījusi vairāk.
“Neviens feldšeris nevienam neatteiks. Kaut vai konsultēs pa telefonu vai jebkurā diennakts laikā aizbrauks uz mājām. Par to, ko dara feldšeris, manuprāt, atalgojums nav visai labs. Tu šeit esi viens pats. Nav iespējas pasaukt kādu māsiņu vai citu dakteri.
Pašam viss ir jāzina, visa atbildība ir uz taviem pleciem,”
viņa atzīst, ka tas ir sāpīgs jautājums, taču cer, ka ar laiku to varētu atrisināt.
I. Lācīte piemin, ka lielāks atalgojums varētu piesaistīt arī ārsta palīgus, kas devušies izdienas pensijā. Viņa tic, ka būtu cilvēki, kas feldšerpunktos labprāt piestrādātu, bet samaksa un potenciālās izmaksas, kas aizietu ceļā, viņus nevilina.
Citus kandidātus gan varētu atturēt ikdiena laukos, regulāri pavadīts laiks ceļā, ja ārsta palīgs dzīvo pilsētā.
“Pieļauju, ka interese nav arī par pusslodzes darbu, ko bieži mēdz piedāvāt feldšeriem,”
viņa gan atzīst, ka šobrīd pati strādā pilnu slodzi.
Pašlaik jaunā feldšere uz darbu katru dienu dodas no Liepājas, taču neuzskata to par apgrūtinājumu.
“Plāns pārvākties tuvāk Otaņķu pagasta feldšerpunktam nav. Man ir lauku īpašums Gramzdā, bet no turienes ceļš sanāktu pat vēl garāks,” viņa smej.
Uzziņai
Otaņķu pagasta feldšerpunkta pacientu pieņemšanas laiks
- Pirmdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās no pulksten 9 līdz 13.
- Otrdienās no pulksten 14 līdz 18.
- Sestdienās un svētdienās – brīvs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
