“1915. gadā Durbē ienāca vācieši, bet nekas daudz nemainījās. Gandrīz visi durbenieki bija savās vietās, aizbēguši bija daži jaunāki cilvēki un skolotāji, tādēļ skola nenotika. Pārtikas kartītes netika ieviestas, jo Durbē varēja nopirkt rudzu maizi par 5 kapeikām mārciņu. Pilsētā bija ap 20 govju, un stops piena maksāja 20 kapeikas,” tā sākas viens no Durbes grāmatā publicētajiem stāstiem, laikrakstam stāsta Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs.

Viņš ar lepnumu paziņo, ka “Durbes stāsti” jau atrodas tipogrāfijā un janvārī varēs svinēt grāmatas atvēršanas svētkus. Stāsti radušies piecpadsmit gadu laikā, tomēr sevišķi intensīva vākšana un atlasīšana notikusi pēdējo piecu gadu laikā, kad atvērts muzejs. Tolaik pie R. Baha nonākuši daudzi materiāli: grāmatas, dokumenti, atmiņu pieraksti, cilvēki paši nākuši stāstīt savas atmiņas: “Piemēram, durbenieks Elmārs Šneiders man pastāstīja par savu bērnību, kā viņš to laiku redzēja bērna acīm, tad es izpētīju citus pieejamos materiālus par Otrā pasaules kara laiku Durbē, par to, kā ienāca vācieši un beidzās padomju gadi. To visu kā kolāžu saviju kopā,” skaidro grāmatas autors. Apkopoti stāsti arī no senām ziņām avīzēs, kas tagad ērti atrodamas digitalizētajos Nacionālās bibliotēkas krājumos. Jau pirms kāda laika dažus no stāstiem R. Bahs esot nodevis publicēšanai laikrakstos “Kursas Laiks” un “Kurzemes Vārds”, bet tagad tie papildināti ar jauniegūtiem faktiem.

Grāmatas izveidotājs skaidro, ka savā laikā par Durbes pagātni pilsētas un novada izdevumos publicējies Žanis Augusts Krūmiņš, aprakstīdams savas jaunības atmiņas par Latvijas pirmo neatkarības laiku Durbē, tāpat atmiņas par padomju laiku Durbē un kolhoza dzīvi savā grāmatā aprakstījis agronoms Arvīds Dobelis. “Bet manā grāmatā būs sen aizmirsti stāsti par personībām un notikumiem no seniem gadsimtiem, kā arī 20. gadsimta lielo notikumu atbalsis Durbē. Galvenais grāmatas mērķis ir izcelt pavisam senus un jau aizmirstus stāstus, turklāt man bija svarīgi rakstīt par cilvēkiem, kas pacēlušies pāri miesta šaurībai, lai arī rosīgi mazpilsētas cilvēki atstājuši Durbē savas zīmes,” piebilst kungs un saka, ka Durbes kultūrvēstures slānis ir biezs, tāpēc viņš tic, ka arī nākotnē par durbeniekiem varēs rakstīt bagātīgus stāstus kā par krietniem ļaudīm.