Atmodas gados zemnieku saimniecību atjaunošanas procesā Durbes un Tadaiķu pusē ļoti rosīgi bija iesaistījies agronoms Andrejs Upmalis. Toreiz, tūlīt pēc paju sabiedrību likvidācijas, viņš pildīja lauksaimniecības konsultanta pienākumus, rīkoja mācības un seminārus zemi atguvušajiem īpašniekiem, kurus toreiz tautā dēvēja par Breša zemniekiem, rūpējās, lai viņu izveidotās saimniecības attīstītos, lai tur notiktu sparīga būvniecība.

Gāja, protams, visādi. Īslaicīgus panākumus nomainīja smagas neveiksmes. Bet cilvēki tik un tā centās. Cirta kārklus, kurināja ugunskurus, atbrīvojot zemi no aizaugumiem, uzvērsa papuves. Reiz pirms daudziem gadiem, atceros, ar Andreju iznāca satikties pie spēcīgu lietavu veldrē nogāzta un jau vārpās sadīguša labības lauka, kuru saimnieks bija nolēmis vairs pat nenovākt, bet grasījās ieart atpakaļ zemē. Pārstaigājot druvu, kopīgi vērtējām, cik lielus zaudējumus šeit zemnieks ir cietis. “Tas jau nekādā naudā nav izsakāms,” pēkšņi sacīja mans sarunas biedrs un, paskatījies uz viņu, es ieraudzīju, ka Andrejam acīs sakāpušas asaras.

Toreiz sapratu, ka lauksaimniecība un tās panākumi tadaiķniekam ļoti daudz ko nozīmē. Šī tautsaimniecības nozare bija viņa dzīves jēga. Vēlāk vairs nejutos pārsteigts, kad redzēju Andreju zemnieku pulkā, kas vairākās vietās bija aizšķērsojuši Liepājas –Rīgas šoseju, lai tādējādi protestētu pret cūkaudzētājiem iznīcinošajiem kontrabandas gaļas ievedumiem Latvijā. Kur gan citur viņam būt, ja ne šeit, starp saviešiem? Tāpat nebrīnījos, kad sastapu konsultantu dedzīgā lauku ļaužu sapulcē, kurā atbildēt uz sasāpējušajiem jautājumiem bija atbraucis ministrs. Andrejs bija visur, kur pulsēja lauku dzīve, kur tā vai citādi bija iespējams ietekmēt norises vai vērsties pret nepilnībām.

Un arī tagad, kaut nesen nosvinēta septiņdesmitā mūža gadskārta, viņš ne par mata tiesu nav kļuvis citādāks. Nesen mūsu ceļi krustojās kooperatīvās sabiedrības “Durbes grauds” sarīkotajā seminārā. Tur uzzināju, ka Andrejs joprojām cenšas turēties lauksaimnieku ierindā, cik spēdams, izpalīdzot ar praksē pārbaudītiem padomiem. Kooperācijā viņš saskatot lauksaimniecības nākotni. “Tie, kas to novērtējuši, spēs izturēt konkurences apstākļos un varēs pilnveidot savas saimniecības, bet tiem, kas joprojām turēsies savrup, draud izputēšana. Labi, ka arvien vairāk zemnieku to ir sapratuši,” sprieda tadaiķnieks. “Andrejs mums skaitās tāds kā ārštata konsultants,” iepazīstināja sabiedrības valdes priekšsēdētājs Sandris Bēča, piebilstot, ka arī personīgajā saimniecībā padomdevējs nodarbojoties ar dārzeņu audzēšanu, bet produkciju piegādājot Grobiņas kafejnīcai “Zem liepām”.

Vaicāts, kā sokas darbi, Andrejs atbildēja, ka gadu nasta tomēr aizvien jūtamāk iespaidojot sperto soļu garumu. “Vēlēšanās ir palikusi tāda kā agrāk, taču iespējas un spēka kļuvis ievērojami mazāk,” teica Andrejs. Neraugoties uz to, viņš šovasar paralēli citiem darbiem esot atkal sadomājis iesēt ķimenes. Kādreiz viņš bija viens no nedaudzajiem, kas mūsu rajonā ar šīs daudzgadīgās garšvielu kultūras audzēšanu nodarbojās. Tāpēc nolēmis pie bijušās aizraušanās atgriezties. Zemes šim mērķim esot pietiekami, jo plānots samazināt kartupeļiem atvēlētās platības. Arī ķimeņu novākšanā viņš lielas problēmas nesaskatot, jo šī kultūra ienākas jūlijā, kad mūspusē laika apstākļi visbiežāk ir kulšanai piemēroti. Ievēroju, kad Andrejs stāstīja par saviem plāniem, viņš gluži kā atdzīvojās. Nu viņš atkal bija tas pats lauku vīrs, dedzīgais lauksaimnieks kuru pazinu kādreiz.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Andrejs Upmalis joprojām ar interesi seko visām norisēm lauksaimniecībā un labprāt izpalīdz ar padomu kooperatoriem.