liepajniekiem.lv
Skolas drosminieki
Skolotāja un direktores vietniece audzināšanas darbā Maija Pētersone, kas pavadīja jauniešus uz Vāciju, paskaidro, lai gan galamērķī visi ieradās vienlaikus, viņa kopā ar diviem jauniešiem Latvijā atgriezās divas nedēļas agrāk nekā pārējie.
“Projektā piedalījās arī jaunieši ar īpašām vajadzībām – Līga un Andris. Pēc divu nedēļu prakses viņiem bija jāatgriežas mājās, un es viņus pavadīju. Pārējie jaunieši, var teikt, palika bez mammas,” smej M. Pētersone.
Šāds apmaiņas projekts notiek reizi gadā. Skolotāja M. Pētersone norāda, ka jaunieši projektam var pieteikties paši, taču arī skola izvirza kandidātus, kuriem mācībās ir augsti sasniegumi un labas sekmes.
“Vienmēr ir arī tādi, kurus skola virza projektam, bet viņi paši atsakās braukt.
Taču šoreiz jaunieši bija drosmīgi, un man šķiet, ka mums sanāca ļoti laba un draudzīga kompānija, tiešām likās, ka esam kā ģimene.”
Jaunieši kopā ar skolotāju M. Pētersoni Vācijā apmetās speciāli sagatavotā dzīvoklī, kuru cīravnieki izmantojuši arī iepriekšējos gados.
Viņiem bijusi gan sava virtuve, gan viesistaba ar televizoru un lielu stūra dīvānu.
Savukārt guļamistabas bija aprīkotas ar vairākām gultām – puiši gulēja vienā istabā, bet meitenes citā. “Man kā karalienei bija sava istaba!” atzīstas M. Pētersone.
Dzīvoklis atrodas ļoti tuvu centram, tāpēc uz savām prakses vietām visi tikuši pašu spēkiem.
“Mums šoreiz ļoti paveicās, jo ir bijušas reizes, kad citiem praktikantiem nācies līdz darbavietai braukt pat stundu un vairāk,” zina skolotāja.
Apguva jaunas prasmes
Jaunie praktikanti pastāsta, ka kopā pārstāvēja trīs izglītības virzienus, tāpēc bijušas arī trīs prakses vietas.
Andris Štokmanis un Līga Paupe mācās par pavāra palīgiem, bet Rūta Stūrīte un Sabīne Sētiņa – par pavārēm.
Savukārt Mariss Kadaģis un Markuss Ķēde apgūst lauksaimniecības mehanizācijas tehniķa specialitāti.
Andrim un Līgai prakses vieta bija sarūpēta vietējā Šverinas pansionātā.
“Mēs katru dienu veicām dažādus palīgdarbus – smērējām sviestmaizes, gatavojām saldos ēdienus, izdalījām pusdienas, mazgājām traukus utt.
Bija interesanti strādāt ar vācu pensionāriem. Citi bija lēnīgi, bet citi – ļoti žiperīgi!
Kopā ar mums pastrādāja arī skolotāja Maija,” pastāsta Andris.
“Es vispār neesmu pavāre, esmu kordiriģente, mūzikas skolotāja pēc specialitātes. Man šis bija kas jauns. Katru rītu mums bija jāsasmērē septiņi baltmaizes un trīs rupjmaizes kukuļi – tas man tagad ir iekalts atmiņā.
Tagad tik labi un raiti mākam smērēt maizītes!”
smej skolotāja un piebilst, ka arī tik daudz trauku, cik viņiem nācās mazgāt, viņa vairs nekad neredzēs.
Maisīt desertus lielajos traukos gan bijis diezgan fiziski grūti. Atminoties darbu pansionātā, M. Pētersona atklāj, ka no vāciešiem varēja just sirsnīgumu.
Ārpusdarba aktivitātēm jauniešiem gan bija grūti atrast kopīgu laiku, jo, kamēr Līga un Andris darbu sāka septiņos no rīta un strādāja līdz diviem pa dienu, tikmēr Rūta ar Sabīni uz darbu devās vien pulksten 12.
“Oficiālais darbalaiks skaitījās līdz septiņiem vakarā, bet mums parasti iedeva kādus konkrētus darbiņus, un, kad tos pabeidzām, palaida mājās. Tāpēc darbalaiks katru dienu atšķīrās,” stāsta Sabīne.
Abas meitenes praktizējās Šverinas zivju restorānā “Lukas”. Sabīne gan novērojusi, ka biežāk klienti pasūtījuši gaļu, nevis zivis.
“Mūs tur apmācīja. Rādīja, kā pareizi virtuvē darīt visādas lietas.
Mēneša laikā apguvām arī jaunus griešanas veidus, kas bija interesanti,”
par praksi Vācijā pastāsta Rūta.
Ja pavāra profesiju apgūstošās jaunietes no darba mēdza palaist agrāk, tad lauksaimniecības mehanizācijas tehnikas speciālistu pieredze bija pavisam atšķirīga, jo puišus darbā mēdza paturēt ilgāk.
Jaunieši pastāsta, ka, strādājot autoservisā, izveidoja labu kontaktu ne tikai ar jaunajiem kolēģiem, bet arī ar servisa īpašnieku, kurš viņus uzaicināja uz savām mājām, lai kopīgi paceptu gaļu.
“Izdevās izmēģināt arī dažas izklaides vietas. Bijām aizgājuši uz boulingu un “Jump Space” batutiem, kas mums bija kaut kas jauns un interesants. Pārsvarā gan spēlējām kārtis vai dažādas spēles, kuras mums bija atstātas dzīvoklī. Beigās jau sāka pietrūkt Latvijas un draugu,” pastāsta Sabīne.
Viņai piekrīt arī pārējie ceļotāji. Vienīgi Andris atzīst, ka labprāt Vācijā būtu uzturējies nedaudz ilgāk, kaut vai vien tās divas nedēļas, kuras pazaudēja, atgriežoties Latvijā agrāk.
Augstāks līmenis
Markuss ir pārliecināts, ka Vācijā darba kvalitātes līmenis ir augstāks nekā Latvijā.
“Manuprāt, tur pieeja darbam ir nopietnāka un vairāk domā par klientiem. Līdz ar to arī attieksme pret darbiniekiem un cilvēkiem ir labāka,” norāda jaunietis.
Tam, ka Vācijas uzņēmumā bija lieliski darba apstākļi, piekrīt arī Andris.
“Es esmu strādājis dažās Latvijas virtuvēs, un, tagad redzot, kā ir Vācijā, liekas, ka pie mums nav tik labi sanitārie darba apstākļi. Piemēram, tur grīdas mazgā gan pēc darba, gan arī pusdienlaikā. Latvijā, cik esmu redzējis, to mēdz darīt tikai pēc darba, kas dažkārt ir ļoti vēlu.”
“Cilvēku attieksme ir lielākā atšķirība starp Latviju un Vāciju.
Smaids viņu sejās ir citādāks nekā mūsējiem, jo latvieši diemžēl nav tik atvērti un draudzīgi pret svešiniekiem, garāmgājējiem.
Vienīgais, kur pie mums to var redzēt, ir veikalos, bet, manuprāt, tā nav patiesa laipnība,” piebilst M. Pētersone.
Vienīgais, kas jauniešus un skolotāju pārsteidza, padzīvojot un pastrādājot Šverinā, ir tas, ka angļu valodu tur neviens nemaz tik ļoti labi nepārzina un neizmanto.
“Mani jaunieši visi labi runā angliski. Komunikācija ar vāciešiem un mūsu vietējo projekta koordinatoru bija laba, bet ar mums centās runāt vāciski. Es pati reiz biju mācījusies vācu valodu, un tagad man bija iespēja atkārtot savas prasmes. Runājusi es nebiju ļoti sen, bet vārdus zināju. Tad nu bija jādomā, kā pareizi salikt teikumus,” smej skolotāja.
“Ar mums darbā vairāk runāja vācu, nevis angļu valodā. Pirmās trīs dienas bija grūti saprast, ko no mums grib. Bet visi bija laipni, saprotoši,” piebilst Andris un atzīmē, ka visi bija pacietīgi, ja viņiem uzreiz bija grūti kaut ko saprast.
Līga piebalso: “Ja viņi nemācēja pateikt mums kaut ko angliski un mēs viņus nesapratām vāciski, tad viņi vienkārši parādīja, kas mums jādara, daudz žestikulēja.
Bet es izmantoju izdevību iemācīties jaunus vārdus vācu valodā.”
“Man šķiet, ka vairāk par komunikācijas prasmēm, ko varēja uztrenēt, es novērtēju to, kā ir būt mājās. Arī to, ka Latvijā es jebkurā brīdī varu satikt savus draugus. Kad mēnesi katru dienu redzi vienus un tos pašus cilvēkus, tad beigās nemaz vairs negribas viņus redzēt. Noteikti neteiktu, ka man būtu uzlabojusies angļu valoda, bet vācu gan,” atzīst jaunākais projekta dalībnieks Markuss.
Puisis pastāsta, ka kaut kādus vārdus vācu valodā zinājis jau pirms tam, jo daži esot bijuši līdzīgi norvēģu valodai, kuru jaunietis pārzina.
“Es kaut ko vāciski sapratu, kaut ko arī centos atbildēt viņu valodā. Bet beigās viņiem laikam sāka šķist, ka labi komunicēju vāciski, jo ar mani sāka runāt tikai vācu valodā. Tad gan es vairs neko nesapratu!” smejot atzīst Markuss.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
