Saulainās dienas atnesušas sev līdzi lielisku siena laiku. Šogad tas pienācis negaidīti agri, un, metot sējumu miglošanu un citus darbus pie malas, zemnieki steidz to izmantot. Viņi strādā vaiga sviedros, jo, kas to zina, cik ilgi valdīs tādi ideāli apstākļi un cik ilgi viņiem būs atvēlēta iespēja ievākt kvalitatīvu un mitruma neskartu lopbarību. Daudzkārt taču piedzīvots, ka Jāņi atnāk ar pērkonu un stiprām lietavām.

Sevi neatpelnījusi, tehnika niķojas

Tādēļ Durbes novada bioloģiskās zemnieku saimniecības “Briķi” īpašnieks Andris Briķis atzinās, ka miegam tagad atvēlot tikai pašu nakts melnumiņu, bet pārējās diennakts stundas kopā ar palīgu Kazimiru Norvaišu galvenokārt pavadot siena un skābsiena pļavās. Viņam tā esot jārīkojas gribot negribot, jo pļaujami teju visi deviņdesmit hektāri ilggadīgo zālāju. Tiesa gan, daļu no tiem, neraugoties uz ķibelēm, kas piemeklējušas tehniku, šonedēļ jau izdevies sekmīgi pieveikt un izžāvēto sienu pat ievest šķūnī. To stāstot, viņš pacēla rokās krietnu klēpi pļāvuma un, pasmaržojis vīstošo zāli, atzina, ka aromāts esot tāds, ka pašam griboties to apēst. Sausā barība lopu racionā ir svarīgs komponents, jo, kā uzskata speciālisti, siens ir profilaktisks līdzeklis daudzām lopu slimībām.

 Tadaiķnieks pastāstīja, ka pirms četriem gadiem iegādājies firmas “Himel” jau lietotu siena presēšanas ierīci. Trīs sezonas tā nostrādājusi godam, bet ceturtajā, kaut gan izdoto naudu vēl ne tuvu neesot atpelnījusi, sākusi nemitīgi niķoties, un nu esot skaidri redzams, ka tā šķīst ārā. Tāpēc tagad saimniekam jāpadomā, kā strādāt tālāk, jo nez vai vēl nākamo gadu šī ierīce izturēšot.

Toties tikai labus vārdus lauksaimnieks veltīja Vācijā ražotajam zāles pļāvējam. Ar to dienā varot nopļaut lielas platības, turklāt pašgājējs daudzu gadu gaitā vēl ne reizi neesot viņu pievīlis. Arī pārējā tehnika turoties ierindā, un tas esot ļoti svarīgi, jo siena laikā ar remontēšanu ķēpāties nav vaļas. Tagad, kad pienam iepirkuma cenas strauji kritušās, arī siena sagatavošanas tehnikai krities pieprasījums, jo zemniekiem trūkst naudas, lai palielinātu savu saimniecību mehāniskās jaudas. Nonākuši finansiāli spiedīgos apstākļos, zemnieki atsakās pat no projektu īstenošanas Eiropas Savienības naudas piesaistīšanai, jo neuzdrošinās ņemt kredītus bankās.

Ganāmpulku tomēr palielina

Kaut gan piena realizācijas problēmas skar arī “Briķu” saimniekus, uz protesta akciju Doma laukumā tie neesot devušies, bet tajā laikā strādājuši lopbarības sagādē. “Mēs ar Alvīni kolēģus atbalstījām finansiāli,” paskaidroja Andris. Viņš piebilda, ka par spīti visam, ko pasaule runā un prognozē, viņi tikai palielinot ganāmpulku, kurā tagad esot jau vairāk nekā pussimta lopu.

Lai tos visus ērti un atbilstoši Eiropas Savienības prasībām izmitinātu, viņam nācies pārbūvēt pat siena šķūni. Tagad vasarā ar šīm lietām klājoties vienkāršāk, jo govis un teļi palaisti aplokos. Taču drīz vien barību tiem nākšoties pievest, jo saimniecībai trūkstot zemes, lai nepieciešamajā daudzumā ierīkotu ganības. Arī ilggadīgo zālāju sējai platības esot iznomātas. Agrāk tās apstrādājis kaimiņš Ēriks Žīgurs, bet pēc tam, kad viņš pārtraucis nodarboties ar dārzeņu audzēšanu Rīgas tirgiem, zemi sākuši izmantot Briķi. Lai no hektāra iegūtu lielāku siena vai skābsiena daudzumu, Andris rudenī sētajiem zālājiem vai āboliņam pavasarī vēl uzkaisot virsū rudzu sēklu.

Interesanti, cik saimniecībai šādi audzēta un novākta lopbarība izmaksā? Videi draudzīgi strādājošais zemkopis saka: “Daudz.” Tik dārgi, ka viņš to pat neskaitot. Tagad aprēķins esot pavisam vienkāršs: saimniecība spēs izdzīvot, vai nespēs? Savu darbu jau viņš nerēķinot. Abi ar sievu jau kur tas laiks kā strādājot bez algas, tādēļ varot teikt, ka lauksaimniecība viņiem ir vaļasprieks.

Lopbarības sagādē kooperējas ar kaimiņu

Gluži to pašu par savu darbu varot teikt Aino Skubiņš, kurš ar piensaimniecību nodarbojas un arī pašlaik pļauj sienu Medzes pagasta “Grāveros”. Tomēr viņš pagaidām vēl dīzeļdegvielu ņemot no uzkrājumiem, kas maksāja 700 latu par tonnu. Kad tie būs beigušies, nākšoties pirkt jau par 800 latiem tonnā. Arī minerālmēsli, kas pavasarī izmantoti labības lauku spēcināšanai, viņam esot prasījuši divreiz biezāku latu žūksnīti, nekā bijis jāatdod aizpērn.

“Viena skābsiena ruļļa pašizmaksa sasniedz piecus latus. Tā nu iznāk, ka par pliku paldies strādājam,” viņš secināja, jo par piena litru no akciju sabiedrības “Rīgas Piensaimnieks” pretī saņemot tikai 18 santīmu. “Pašlaik, kad govis ganībās, to dzīves dārdzību tik izteikti vēl nesajūtam. To, ko tā īsti nozīmē, sapratīsim tikai rudens pusē, kad ganāmpulks atgriezīsies kūtī. Īpaši smagi būs tiem, kas paņēmuši lielus kredītus,” teica Aino. Lopbarības savākšanā viņš jau trešo gadu kooperējoties ar attālāku kaimiņu Imantu Raču un viņa dēlu Mārtiņu Upmali. Viņš tinot skābsiena ruļļus, bet sābris pārvedot tos no pļavām uz vienu vai otru sētu. Tādējādi darbi sokas daudz raitāk nekā tad, ja pašam būtu jāpadara viss.

Bet tehniskās apskates Aino rīkojot agri no rīta. “Ja visu kārtīgi izpēta un nepieciešamo pielabo, dienu izdodas nostrādāt bez kļūmēm,” viņš teica, atzīstot, ka ir jāsteidzas. Zāle izaugusi, smilgas šūpojas vējā. Zaļā masa lielāka vairs nekļūstot. Stiebri sāk sacietēt, barība no tā kļūst tikai mazvērtīgāka.

Gādā, lai govīm tiktu cukurs

Gluži kā sadzirdējis medzenieku, viņa sacīto apstiprināja Durbes novada zemnieku saimniecības “Ausekļi” īpašnieks un agronoms Petrs Jonausks. Lucerna šopavasar augusi nepieredzēti strauji, tāpēc savus zālāju laukus viņš jau esot novācis, un tagad kādu brīdi, kamēr ataugs attāls, varot atliekt muguru. Arī timotiņam zemnieks vēl atļaušot paaugties nedēļas divas. Pēc tam to novākšot, pielietojot placinātāju, kas zālei izsit ārā lieko mitrumu, tad tā nav tik ilgi jāžāvē, līdz pārvēršas par sienu.

Vienā no ilggadīgo zālāju platībām vasarā durbenieks iemanījies ievākt trīs pļāvumus. Tādējādi gan tehnikai nodrošināta pienācīga slodze, gan govis saņem pilnvērtīgu barību. Lai sējumi ziemā būtu izturīgāki un neizsaltu, viņš lucernai apakšā pasējot auzeni vai aireni. Tas nodrošinot arī lielāku barības vielu daudzumu. “Šāda barība satur cukuru, bet cukurā ir enerģija,” mēdz sacīt Petrs.

Apkārtnē mēļo, ka “Ausekļu” saimnieks savas govis lutinot, tādēļ tās esot apaļas kā runči. Tādām valodām ir savs pamats, jo Jonausks patiešām ir kārtīgs vīrs un paviršības ražošanā necieš. Arī aprēķinos viņš ir precīzs. “Lopbarība šovasar maksā par 20 līdz 30 procentiem dārgāk,” viņš strikti sacīja.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

“Smaržo tā, ka pašam gribas to apēst,” jau apžuvušo pļāvumu vērtējot, sacīja Andris Briķis.

Kazimira Norvaiša vadīts, zāles ārdītājs traucas pa pļavu, izsvaidot vālu pēc vāla.