Pagastu lauku attīstības speciālistu ikmēneša informatīvās dienas sarīkojums šoreiz notika Sakas novadā.

Tur, Rīvas apkārtnē apmeklējot zemnieku saimniecības “Dārznieki” un “Krūmiņi”, viņi pārliecinājušies, ka mūsdienās lauksaimnieks kaut ko sasniegt var tikai ar pārcilvēcīgu darbu.

Durbeniece Maija Lankupa sacīja, ka šāds atzinums viņā nostiprinājies, redzot, ar kādu neatlaidību Anita Aina Galviņa kopā ar saviem dēliem pievērsusies agro zemeņu audzēšanai un biškopībai. Šis darbs, ko viņi paveic tikai saviem spēkiem, nepieaicinot palīgstrādniekus, no ģimenes locekļiem prasa likt lietā visus spēkus. Lai nodrošinātu saldo ogu ražu jau maija sākumā, siltumnīcas perfekti sakārto rudenī, bet februārī notiek ravēšana. Stādi ir jānosargā no salnām, jo īpaši ziedēšanas laikā. Nereti lielu skādi nodara arī kaitēkļi. Taču tad, kad visas grūtības un samezglojumi pārvarēti un atstāti aiz muguras un ogas atvestas uz Liepāju, sākoties nedienas ar produkcijas realizāciju, jo tirgus galdus pārpilda no ārzemēm ievestā produkcija, kas pircējiem tiek piedāvāta kā vietējais audzējums.

“Skumji, ka mūsu ražotājs ir pilnīgi neaizsargāts pret importu, ka viņš nevar par savu produkciju saņemt to, ko ir tajā ieguldījis,” sprieda M. Lankupa.

Arī “Krūmiņos” redzētais, kur saimnieki Inese un Jānis Melbergi pievērsušies gaļas liellopu audzēšanai, skaidri parādījis, ka, lauksaimniecībā strādājot, nekādus uzkrājumus attīstībai nav iespējams nodrošināt, jo iepirkuma cenas ir pārāk zemas, bet pakalpojumi maksā dārgi.

Šīs divas zemnieku saimniecības, kā arī zemnieku saimniecības “Brīvnieki” īpašnieks Andis Muižnieks un “Ezernieku” saimnieks Valentīns Kokalis, kas audzē labību un rapšus, būtībā ir vienīgie, kas Rīvā vēl cer kaut ko ar lauksaimniecisko ražošanu panākt. Lielākā daļa padomju laikos uzcelto daudzdzīvokļu namu tur palikuši bez iemītniekiem, un tāpēc arī strādātājus, ja tādi nepieciešami, nav iespējams sameklēt. Tādēļ vienīgais, uz ko šie cilvēki var paļauties, ir pašu rokas un neatlaidība.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”