Šonedēļ, kad atzīmējam Rucavas 755 gadu jubileju, papenieki Kate un Jānis Pērkoni atceras, kā mencu un zušu zvejai jūrā gatavojušies Klajumu mājās, kas ir Jāņa vecāku mājas un atradušās krasta kāpu ielokā netālu no Papes bākas. Senajā zvejnieku sētā “Vītolnieki” joprojām atrodas neliels zemei pieplacis dēļu šķūnītis, kurā glabājas ķudelis, ar ko zvejoja tūbas, kā arī īkaste, žokeris un citi pagātnē izmantotie, ar gudru ziņu darinātie zvejas rīki, kādus mūsdienās vairs nepazīst.

Mencas ķēra tālu no krasta

Kad vecāki posušies jūrā, bērniem bijis jāiet palīgā tam pienācīgi sagatavoties. Arī pie ūdu striekšanas viņiem atradies darāmais, jo uz daudzajiem āķiem bija jāuzkabina ēsma. Veiklie pirkstiņi šim pienākumam bijuši kā radīti. Katram zvejniekam bija 3000 āķu, kas sagāja divos grozos. Bet laivā sēdēja trīs vīri. Tas nozīmē, ka viņiem kopā bija ūdas ar 9000 āķiem.

Piekrastes zvejnieka dēls pastāstīja, ka ķudelis, kas ir tīkls ar ļoti nelielām acīm, izmantots, lai sazvejotu sīkas krastam tuvu mītošas zivtiņas, ko sauc par tubēm. “Tās kabinājām uz ūdu āķiem, pošoties doršu zvejā. Mencas ķēra aptuveni 50 kilometrus no krasta. Tur nokļuva ar airu vai buru laiviņām, bet vēlākajos gados ar motorlaivām. Selgā devās jau no rīta. Pagāja vairākas stundas, līdz ūdas izvietoja jūrā. Pēc tam zvejnieki nedaudz atpūtās, turpat jūrā pasnauda, bet naktī ņēma ūdas no ūdens ārā. Dažreiz loms bija labāks, citreiz sliktāks, bet reizēm iejaucās vētra un izmētāja visu sūri grūti sarūpēto saimniecību pa viļņiem,” Pērkonu Jānis ļauj iztēloties, kā tas savulaik noticis.

Tajās reizēs, kad tūbes neizdevās noķert lielākā daudzumā, lai atmaksātos braukt tālu jūrā, zvejnieki gājuši pēc zušiem. Lai ēsmas zivtiņas saglabātu dzīvas, izmantota īkaste, kurai bija aizbultējamas durtiņas. Kasti piekabināja aiz laivas un vilka jūrā līdzi. Tur, izvietojušies uz sēždēļiem, zvejnieki kabinājuši tūbes uz āķiem un laiduši ūdas ūdenī. Bet žokeris, kas atgādina atskabargainu puļķi, likts lietā, ja šņore pārtrūkusi. Ar to varēja notvert jūrā 20 metru dziļumā aizslīdējušo zvejas rīka daļu un atkal sakārtot ūdas, lai turpinātu zveju. 

Vētra uznāca pēkšņi

Jānim pašam piedalīties zvejošanā gadījies maz. Tādēļ jo spilgti atmiņā esot saglabājusies reize, kad tēvs viņu paņēmis līdzi selgā. Kad bura viņus aiznesusi tik tālu, ka krastu vairs nevarēja saskatīt, tēvs sācis izmest ūdas. Šis darbs prasījis vairākas stundas. Strādājot pat nemanījuši, kā apmākušās debesis un sākusies vētra. Viļņi, saksenim pūšot, mētājuši mazo laiviņu kā skaidu. Jānis ar rokām iekrampējies sēžamdēlī, lai nenokristu uz grīdas. “Man kļuva baisi,” atzinās papenieks. Taču bailes ilgušas tikai līdz brīdim, kad saskatījies ar tēvu, kurš dēlam uzsmaidījis. Tēva smaids nedrošības sajūtu kā ar roku atņēmis. Buru, “mazu kā lietusmētelītis”, viņi nolaiduši pavisam zemu, pēdējās rabās, un tā laivu, kas skrējusi pa viļņu galotnēm kā bulta, aiznesusi kilometrus piecus uz dienvidiem. Tur jūra bijusi seklāka, un abiem izdevies sasniegt krastu.

Pret vakarpusi vētra norimusi. Tad tēvs ar dēlu ņēmuši zirgu pie pavadas un gājuši pēc laivas. Atpakaļceļā Jānim nācies sēdēt piejūgtajai laivai pie stūres, kamēr tēvs zirgu, pie rokas paņemtu, vedis gar ūdens malu. Tā drīzi vien sasnieguši piestātni. Nu jau vējš pavisam mitējies, un tēvs devies jūrā pēc loma. Tas bijis necerēti brangs. Divas tonnas mencu gulējušas laivā. Citi zvejnieki, kas, vētru paredzēdami, nebija devušies selgā, tagad nākuši apbrīnot Klajumu Pērkona guvumu. Rucavnieki nespējuši apēst tādu daudzumu zivju, tādēļ māte tās vedusi pārdot uz Purmsātiem un pat Vaiņodi. Rati izklāti ar ezera niedrēm, uz tām liktas uzšķērstās un nedaudz apsālītās zivis, ko nācies iztirgot jau pirmajā dienā, jo otrajā rītā tās neviens vairs neesot vēlējies ņemt. Kaut gan mencām nebija nekāda vaina un pārtikā tās varēja lietot, viņa loma atlikumu atdevusi kādam zemniekam bez maksas.

Gan Kate, gan Jānis atzina, ka viņu teiktais tagad izklausās gluži kā pasaka, jo tagad ir pavisam citi zvejas rīki, cita tehnika un citi zvejas paņēmieni. Taču neesot nemaz tik slikti, ja var dabūt dzirdēt, kā strādājuši mūsu priekšteči.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Kate un Jānis Pērkoni demonstrē, kā notika ūdu striekšana.