Laikā, kad notika Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniecības ministru sanāksme, kurā sprieda par turpmākās lauksaimniecības politikas reformu, Briselē piketu sarīkoja Latvijas lauksaimnieki, kuru pulkā bija arī vairāki mūsu rajona pārstāvji. Viņi protestēja pret nevienlīdzību, kas valda tiešajos maksājumos un prasīja šo netaisnību novērst. Ko deva šī akcija? Tās dalībnieki apgalvo, ka esot Briselē pamanīti.

Taču ne visi zemes apsaimniekotāji sacītajam piekrīt. Biedrība “Zemnieku saeima” rīkoja preses konferenci, kurā izskanēja atzinums, ka mūsu valsts lauksaimniecības politikas veidotājiem pietrūkst prasmes, lai radītu koalīciju un panāktu vēlamo rezultātu. Šajā sakarībā centos izdibināt, ko par šīm lietām domā paši lauku darba darītāji, attīstības speciālisti, konsultanti.

Anna Viņķele, Grobiņas pagasta lauku attīstības speciāliste: “Tagad, kad beigusies dalībvalstu ministru sanāksme un Eiropas Padome vienojusies par lauksaimniecības turpmākajām reformām, kļuvis redzams, ka Latvijas lauksaimnieku pikets Briselē nav panācis vēlamos rezultātus. Ir skaidrs, ka konkurētspējas nodrošinošu, vienlīdzīgu atbalstu mūsu zemnieki nesagaidīs ātrāk par 2014.gadu.

Iemeslus tādam iznākumam varu tikai minēt. Varbūt tāpēc, ka pikets bija pārāk mazskaitlīgs un tajā nepiedalījās citu Baltijas valstu lauksaimnieki, kā sākumā tika plānots. Arī viņiem taču neklājas daudz labāk par mums, taču kaut kā bija pietrūcis, lai spēkus apvienotu. Ir jāsaprot, ka vieni neesam spējīgi ietekmēt Eiropas Savienības politiku, to var panākt tikai, darbojoties saskaņā kopā ar domubiedriem. Kādreiz presē ļoti daudz rakstīja par latviešu sadarbību ar poļu lauksaimniekiem, ar kuriem mums daudz kopīga. Tomēr tagad nez kāpēc arī par šo sadarbību nekas vairs nav dzirdams.

Tāpat ir ļoti daudz runāts par to, ka mūsu ministrs Mārtiņš Roze viens pats nevar būt cīnītājs, ka viņš nav vientuļa sala okeānā, bet viņam jākļūst par organizatoru, kurš atrod sev atbalstītājus un izveido koalīciju. Tomēr nekas nemainās, un viss paliek, kā bijis.

Manuprāt, zinot, ka lauksaimniecība valstī ir sāpju bērns, rūpēs par to bija jāiesaistās ne tikai citiem ministriem un valsts sekretāriem, bet arī Eiropas Savienības parlamenta deputātiem. Kad pie mums Grobiņas pusē ciemojās Inese Vaidere, es viņai par to pavaicāju. Tad dzirdēju atbildi, ka nekāda palīdzība neesot lūgta. Var jau būt, ka tā tas ir, taču arī bez īpaša uzaicinājuma parlamentāriešiem vajadzēja saprast, ka ir jākļūst aktīvākiem. Liela nelaime ir arī tā, ka mūsu zemnieku organizācijām pietrūkst iekšējās vienotības, ka to aktivitāte ir par vāju un balstās tikai uz atsevišķu entuziastu vai tikai līderu darbību.”

Aino Skubiņš, Medzes pagasta zemnieku saimniecības “Grāveri” īpašnieks: “Piketētāju brauciena galvenais mērķis, kā es saprotu, bija panākt tiešo maksājumu izlīdzināšanu. Tomēr to sasniegt nav izdevies. Droši vien tāpēc, ka mūsu pārstāvju balsis izrādījās par vājām. Bet visi uz Briseli aizbraukt nekad nespēsim. Tā nav Rīga, kur iespējams sarīkot piena akciju. Arī sabiedroto mums pietrūka. Domāju tāpēc, ka pārējo dalībvalstu lauksaimnieki ir apmierināti ar to maksājumu daļu, ko viņi saņem. Vienīgi Latvijai atbalsts ir tik nesamērīgi zems.

Ieklausoties televīzijas ziņās, uzzināju, ka Vācijai, kas nekādu piketu nerīkoja, tomēr klājies labāk, jo tā sagaidīja to, ko bija vēlējusies iegūt savas piensaimniecības attīstībai. Bet mūsu lauku ražotāji būs tikai zaudētāji, jo nākotnē lielu daļu no ražošanai paredzētā finansējuma plānots novirzīt vides pilnveidošanai. Tāpēc tiem, kas gādā par produkciju, nekas iepriecinošs nav sagaidāms, jo nule pieņemtās nostādnes droši vien vairs netiks grozītas. Šajā ziņā varu piekrist biedrības “Zemnieku saeima” secinājumam, ka uz Briseli komandējumos iztērētajiem līdzekļiem nav bijusi atdeve.”

Osvalds Rukmanis, Durbes novada zemnieku saimniecības “Baroni” īpašnieks: “Tas ritenis griežas, un nez vai to maz ir iespējams apturēt. Nesen klausījos raidījumu par to, ka Latvijā graudus audzēt neatmaksājas, tādēļ šo zemi ir nolemts pārveidot par zaļo zonu, kur cilvēkiem baudīt atpūtu, iet medībās, makšķerēt zivtiņas, spēlēt tenisu. Tāda ir nākotne, ar kuru mums jāsamierinās, jo lielās dalībvalstis savas pozīcijas uzņēmējdarbībā zaudēt nevēlas un arī nedomā.

Pirms pāris gadiem, kad nolēma pārtraukt cukurbiešu audzēšanu, ministrija mudināja zemniekus pievērsties rapšu sējai. Taču tagad ir redzams, ka arī šajā jomā nekādas labās izredzes nav gaidāmas, jo biodegvielas ražotnes top ļoti gausi un to jaudas ir niecīgas. Par to, kāda ir patiesība, varam pārliecināties tepat Liepājā, kur lielas investīcijas kompleksa rekonstrukcijā veica akciju sabiedrība “Baltic Holding Company”. Tā plānoja izvērst rapšu eļļas spiešanu un jau noslēdza līgumus ar zemniekiem par produkcijas iepirkšanu, taču, banku atbalstu nesaņēmuši, akcionāri bija spiesti atteikties no savām saistībām un audzētājiem, kas vīlās cerībās, nācās meklēt citus rapšu pircējus.”

Jānis Briedis, Liepājas Lauku konsultāciju biroja vadītājs: “Uz Briseli aizbrauca 48 cilvēki. Tātad viens ekskursantu autobuss. Viņi paskatījās Briseli, redzēja Eiropas Parlamenta ēku, kas, protams, ir labi. Bet tas, ka tik neliela cilvēku saujiņa nekādi nespēs ietekmēt reformas lēmumu pieņemšanu, bija saprotams pat mazam bērnam.

Viņi saka: esam pamanīti. Ko tas nozīmē? Es arī, kad staigāju pa pilsētu, daudz ko pamanu. Taču šaubos, ka redzētais spēj izmainīt manu domu gaitu. Tāpat fakts, ka Latvija balsoja pret reformu, neko neizmaina. Arī angļi to darīja. Mēs iebildām pret maksājumu nevienlīdzību, bet Lielbritānijas pārstāvji vispār iestājās pret lauksaimniecības subsidēšanu, prasot līdzekļus novirzīt moderno tehnoloģiju ieviešanai. Viņiem liekas, ka tā rīkoties būtu mērķtiecīgāk. Vienīgi vācieši panāca to, ko vēlējās sasniegt – saņēma atļauju videi paredzētos līdzekļus izmantot piensaimniecības attīstībai. Un bez piketēšanas. Iztiekot ar savu Eiropas Savienības lielvalsts varenuma statusu. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Savienība kārtējo reizi parādīja, kas tā tāda īstenībā ir.”

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”