Ākstam ir jādzīvo, lai arī kāda politiskā un sociālā situācija valda, un āksts dzīvos!

Tāda ir Aizputes Tautas teātra režisores Karmenas Austrumas stingra pārliecība, kas izpaudās arī, pēdējos Liepājas rajona amatierteātru svētkus rīkojot.

Sestdien, 4. jūlijā, Aizputē pulcējās gandrīz visi nu jau bijušā Liepājas rajona teritorijas amatierteātri. Šāda kopānākšana bija tradīcija, par kuras nākotni nu īstas skaidrības vairs nav. Taču skaidrs, ka novados teātri turpinās spēlēt.

Aizputnieki, rīkojot svētkus savās mājās, bija atgriezušies pie tradīcijas, ko pirms diviem gadiem aizsāka dunicnieki, kad svētki notika viņu pagastā – pie visu kolektīvu kopīgi veidota lieluzveduma. Pēc gājiena cauri pilsētai un Liepājas Tautas teātra uzveduma noskatīšanās pilsētas Kultūras namā pievakarē laukumā pie vidusskolas aktieri un režisori aicināja skatītājus uz nemirstīgās Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” izrādi.

Līdz pēdējam brīdim tajā vēl bija iespējamas improvizācijas, sajaucoties Kārlēniem, Elīnām, Rūdiem un citiem izrādes tēliem dažādu amatierteātru aktieru izpaudumā. K. Austruma ir pārliecināta, ka improvizācija un ierasto lomu traktējuma un izpildītāju maiņa ir lieliska lieta, kas vēl aizvien par maz tiek izmantota gan uz mazām, gan lielām skatuvēm. “Tāpēc man gribējās, lai aktieri vēl vairāk sajauktos, lai vēl drosmīgāk improvizētu,” viņa aizrautīgi sacīja, uzrunāta mēģinājumā, kad atbraukušie aktieri vēl tikai mēģināja atrast savu vietu uz skatuves. Varbūt dzīvē un sabiedrībā vispār spontanitātes ir par maz? Bet šādas kopizrādes esot ļoti labs veids, kā to veicināt un kā radīt kopības izjūtu.

Aizputnieki, protams, jutās vispārliecinātākie par sevi, jo viņiem šis uzvedums ir repertuārā un arī dekorācijas ir ierastas. Galvenajās – Antonijas un Alekša – lomās arī bija aizputnieki: Gerda Pētersone un Armands Bergmanis.

Savukārt rucavnieki uz improvizēšanu raudzījās no mazliet konservatīvākām pozīcijām. Tāpēc viņi Aizputē bija ieradušies, jau sagatavojuši veselu ainu – “Laimi pirtiņā”, atceroties, kā paši pirms sešiem gadiem “Skroderdienas” iestudējuši. Režisore Ārija Ošeniece arī pārlieku neskumstot, ka, kas zina, šie svētki var izrādīties pēdējie, kas pulcina šās puses kolektīvus. Arī tas, ka varētu vairs nebūt teātru skašu un vērtējumu, Ā. Ošenieci īpaši neuztraucot. “Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka amatierteātra galvenie uzdevumi ir mācīt ļaudis mīlēt teātri un kļūt par labiem skatītājiem, kā arī iemācīt viņus brīvi izturēties uz skatuves. Bet skatēs profesionāļi vērtē pēc profesionāliem kritērijiem, kuros iekļauties mums gluži vienkārši nav iespējams,” pārliecināta režisore.

“Pie mums paši rucavnieki spēlē rucavniekiem, un pagasta cilvēki to ļoti pieņem,” piebilda Ā. Ošeniece. Rucavnieki esot pašpietiekami, un to nekas nemainīšot, arī tas, ka nu vienā Rucavas novadā būs divi amatierteātri, jo nu šajās robežās iekļaujas arī Dunika.

Svētkos pamatotu iemeslu dēļ nepiedalījās Grobiņas pagasta amatierteātris, nebija arī Pāvilostas amatierteātra. Bet Vērgales dramatiskais kolektīvs vispār ir pārstājis darboties.

Kad bija jau satumsis un aktieri ballējās “Brekšu Pekšu” muzikālajā pavadījumā, dejas uz brīdi pārtrauktas, lai visi kopā nodziedātu dažas jebkuram aktierim ļoti būtiskas dziesmas, piemēram, “Āksta dziesmu”, kas sākas ar vārdiem: ” Reiz dzīvoja kāds muļķa āksts – tāds pats kā tu, tāds pats kā es…”

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

 
Rūda un Kārlēna duets “Trīs dakteri, trīs slakteri, pie manas gultas stāv…” šoreiz Dunalkas amatierteātra aktieru Ulda Kalna (no kreisās) un Raimoda Mašņikova emocionālajā izpildījumā izrādes mēģinājumā.

Karmena Austruma Tomuļu māti pirmo reizi esot spēlējusi pirms 50 gadiem.