Straujiem soļiem tuvojas diena, kad arī Pāvilostā svinēs Zvejnieku svētkus, taču jaunā zivju veikaliņa saimniece Iveta Pētermane nedaudz nobažījusies. Laikā, kad bizness varētu labi iet no rokas, zivis tīklos nav iespējams iemānīt. Veikaliņu pie zivju kūpinātavas Pāvilostā atklāja pilsētas svētku laikā. Ēkas būvniecība prasījusi aptuveni septiņus mēnešus darba, bet dokumentācijas kārtošanai vajadzējis trīs vai četrus gadus.

Eiropas naudu vēl gaida

Klapatas sanākušas tādēļ, ka jaunie uzņēmēji vēlējušies piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus. Projektu vairākas reizes vajadzējis labot. Tomēr I.Pētermane nezūdījās par birokrātijas bezjēdzīgumu. Katrai iestādei ir savs darbs, un savu darbu tā arī dara, viņa saprot.

Programma, kurā projekts atbalstīts, paredzēja piešķirt naudu nevis pirms būvniecības, bet segt pilnīgi visus izdevumus pēc tās īstenošanas. Veikala un kūpinātavas ēkas būvniecība un ierīkošana izmaksājusi 200 tūkstošus latu. Vajadzējis ņemt bankā kredītu, kas jāatmaksā ar procentiem, taču Eiropas nauda vēl aizvien neesot ieskaitīta. “Viss ir iekavējies mēnešiem,” neslēpa I.Pētermane.

Ideja izveidot savu uzņēmumu radusies 90.gadu beigās, lai vairs nebūtu pakļauti uzpircējiem, paši varētu realizēt produkciju un gūt lielāku peļņu. Pirms tam zivis pārdevuši Rīgas ēdināšanas uzņēmumam “Lido”, Jelgavas rajona firmai “Loms un Ko”, kam ir sava kūpinātava. Vēl veduši uz tirgu Liepājā un Ventspilī.

Lai izveidotu veikaliņu un kūpinātavu, apvienojušās trīs zvejnieku saimniecības. Tomēr pa šo laiku viens no uzņēmuma līdzdalībniekiem jau nomainījies. Tagad kopā ar Jāni un Ivetu Pētermaņiem uzņēmumā savas daļas ir Ventspils rajona Užavas zvejniekam Nikolajam Lodem un Jānim Ziemelim no Nīcas pagasta Jūrmalciema. Ar viņiem noslēgts līgums par zivju piegādi. “Bet tagad laika apstākļi ir tādi, kādi ir, jūrā netiekam,” nopūtās I.Pētermane. Viņa novērojusi dīvainu tendenci – tuvojoties Zvejnieku svētkiem, gadu gadiem zivju pēkšņi nav.

Veikaliņa un kūpinātavas ēka uzbūvēta pie Sakas upes. Pirms tam šeit bijis mazdārziņš kādam Pāvilostas iedzīvotājam. Zeme no viņa atpirkta, nekādu pretenziju neesot bijis.

Tomēr nezinātājam uzņēmumu atrast būtu grūti. I.Pētermane sacīja, ka norādes zīme ir uzstādīta, tikai galvenās ielas otrā pusē. Tā nav viegli pamanāma, jo ir vienkārša, kā to prasa noteikumi – melni burti uz balta fona, nepieciešamajā lielumā un augstumā. “Bet kā izskatīsies, ja valstī katrs darīs, kā gribēs? Nekā,” ir saprotoša I.Pētermane.

Iepērk skumbrijas un lašus

Runājot par piedāvāto sortimentu, I.Pētermane stāsta, ka akcents likts uz to, ko paši izzvejo, iepērkot tikai skumbrijas un lašus. “Savus lašus jau mēs nedrīkstam ēst,” uz prasībām norādīja uzņēmēja. Bet skumbriju Baltijas jūrā nav. Tirgojot kūpinātas butes, vēja zivis, kā arī karsti un auksti kūpinātas skumbrijas un mencas, svaigus lašus.

Domājot ar laiku iepirkt arī ezeru zivis. Kūpināšot, piemēram, karpas. “Tagad breksi arī noķērām jūrā, kūpinājām. Nu, tā nekas. Man pašai zivis vispār ne visai, bet tie, kuri ēd, teica, ka garšīgi. Asaku ir vairāk, lēni jāēd,” novērojusi I.Pētermane. Mēģinājuši arī kādu lucīti, zuti noķert, bet divas nedēļas vējš pieturējies tāds, ka nevar tikt jūrā, lai izliktu murdus. Sortimentu paredzēts papildināt, piedāvājot arī krāsnī žāvētas mencas, panākot tādu garšu, it kā tās būtu kaltētas saulē. Šāda zivs jau esot delikatese.

Produkcijas cenu aprēķinot tā, lai paši neciestu zaudējumus. “Bankā kredīti, jāmaksā algas, par elektrību, ūdeni, kanalizāciju,” izmaksas uzskaitīja pāvilostniece. Viņa atzina, ka zivis ir dārgas, daži klienti pat brīnoties par lielo cenu. Tomēr ar visu to reizēm kūpinājumu pietrūkstot. “Labāk lai pietrūkst, nekā paliek pāri un ir jāmet ārā,” uzskata I.Pētermane. Pircēju starpā esot gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji.

Visvairāk pieprasīta esot kūpinātas mencas un butes, kā arī karsti kūpināta skumbrija. Dienā veikaliņā vidēji pārdod 50–60 kilogramu produkcijas, svētku laikā – vismaz 200. “Nemaz nebiju domājusi, ka cilvēki ēd tik daudz zivju,” atzinās I.Pētermane. Pircēju skaits palielinoties arī nedēļas nogalē. Tagad veikaliņš svētdienās atvērts, taču, beidzoties tūrisma sezonai, tā vairs nebūšot. Tad iecerēts sākt sadarbību ar kādu lielveikalu.

Tiešu konkurentu tuvumā nav

Zivis kūpina no Vācijas vestā krāsnī. Tā kurināma ar elektrību un dižskābarža skaidām, kas arī pirktas Vācijā. Kūpināšanai izstrādāta īpaša metodika jeb HACCP programma, ko izstrādā kvalificēts speciālists. “Bez tās jau tagad nevar,” uzsvēra saimniece.

Ar Pārtikas un veterinārā dienesta prasību izpildi problēmu neesot. “Nav grūti, jo sākām strādāt jaunā ēkā, nevis atjaunojām kādu bijušo ražotni,” norādīja uzņēmuma līdzīpašniece.

Kūpinātava strādā vienā maiņā – pa dienu. Uzņēmums sākumā nodarbinājis četrus cilvēkus. Tagad darbinieku skaits par vienu palielināts. I.Pētermane domā, ka ar laiku vajadzēs vairāk cilvēku, jo slodze jau tagad sanākot liela, sevišķi svētku laikā.

Vairums darbinieku ir vietējie, tikai viens braucot no Ventspils rajona Jūrkalnes. I.Pētermane pievienojas plaši izplatītajam viedoklim, ka atrast labus strādniekus ir grūti. Tie, kuri grib, jau strādā, kuri negrib – nestrādā, lieto alkoholu.

Tuvākajā apkārtnē tiešu konkurentu pāvilostniekiem nav. Nīcas pagasta Jūrmalciemā esošais veikals “Smaragda” agrāk gan nodarbojies ar kūpinātu zivju tirdzniecību, taču šogad vairs ne. Veikala vadītāja Daira Bērtiņa izteicās īsi: “Tā ir sanācis, ka tā padarīšana pajukusi.” Par iespēju kūpinātas zivis tirgot atkal nākamajā sezonā arī viņa izsakās piesardzīgi – tad jau redzēšot. Neoficiāli avoti vēstī, ka Nīcas pusē kūpinātām zivīm neesot bijis tik liela pieprasījuma, lai to atmaksātos darīt, un arī kūpinātava pārstājusi darboties.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

Pāvilostas zivju veikalā pircēju netrūkst, sevišķi tūrisma sezonā. Saimniece Iveta Pētermane uzskata: “Iet labi, viss ir kārtībā.”