Lai gan dīvaini šķiet jau rudenī dzirdēt atgādinājumu par kūlas dedzināšanas problēmu Latvijā, tomēr tieši šis brīdis ir svarīgs, lai par to runātu, jo tieši tagad katrs saimnieks var nopļaut savas pļavas, lai pērnā zāle nebūtu jādedzina pavasarī. Senos laikos Latvijas teritorijā par pļavu apsaimniekošanu rūpējās lielie zālēdāji, piemēram, aļņi un sumbri, taču līdz ar šo dzīvnieku skaita samazināšanos un pat pilnīgu izzušanu, kā arī cilvēku skaita palielināšanos situācija ievērojami mainījusies – pļavu saglabāšana kļuvusi par cilvēku pienākumu.

Diemžēl tagadējā sociālekonomiskā situācija Latvijas laukos sekmē pļavu aizaugšanu, jo novārtā lielākoties materiālu apsvērumu dēļ visbiežāk tiek atstātas mazproduktīvās sausās pļavas un slapjās pļavas, kuras nav piemērotas pļaušanai ar tehniku. Pašlaik pļavas un ganības Latvijā aizņem 33 procentus no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Lielākā daļa no tām ir kultivētas pļavas, zālāju sējumi un atmatas, tātad saimnieciski nozīmīgas teritorijas. Pēc Valsts zemes dienesta datiem, Latvijā trešdaļa no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm pašlaik netiek apstrādāta. Tas izskaidrojams ar lauksaimniecības intensitātes samazināšanos pēdējā desmitgadē un no tā izrietošo zālāju teritoriju atstāšanu novārtā. Lielākoties tās ir saimnieciski mazvērtīgas, taču bioloģiski bagātas pļavas.

Kā saglabāt ekosistēmas vērtības?

Mūsu zālājos kopumā aug ne tikai aptuveni viena trešdaļa Latvijā sastopamo ziedaugu un paparžaugu sugu, bet arī 40 procentu reto un izzūdošo sugu. Par bioloģiski visvērtīgākajām uzskata neielabotas pļavas, tādas, kas ilgu laiku (vidēji 15 līdz 30 gadu) nav ne artas, ne mēslotas, ne apsētas, līdz ar to tajās ir liela augu un bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība. Pļava ir bioloģiski vērtīga, ja tajā atrodamas vairāk nekā 30 sugas, turklāt jo tā vecāka, jo vērtīgāka.

Tomēr maldīgs ir uzskats, ka bioloģiski vērtīgas ir tikai tās pļavas, kuras cilvēks neizmanto vai arī ļauj dabā visam notikt pašam no sevis. Patiesībā bez cilvēka iejaukšanās bioloģisko daudzveidību saglabāt ir neiespējami, jo, ja pļavu pārtrauc apsaimniekot pļaujot vai noganot, sugu skaits tajā pakāpeniski samazinās, turklāt šajā teritorijā sāk dominēt agresīvās sugas – tās, kas izkonkurējušas pārējās. Līdz ar to novārtā atstātajās pļavās pamazām veidojas sausās zāles jeb kūlas kārta, bet vēl pēc laika tās aizaug ar krūmiem un kokiem.

Pļavas nevar pārvērst par norobežotām teritorijām, kurās cilvēka klātbūtne ir nevēlama – lai neizmīda, nenoplūc… Tikai ar regulāru pļaušanu un noganīšanu iespējams saglabāt bioloģisko daudzveidību. Savādāk sausās zāles jeb kūlas rašanās un pļavu aizaugšana ar krūmiem samazina sugu skaitu, maina mikroklimatu un arī ainavisko vērtību. Nozīmīgs faktors ir arī tas, ka novārtā atstātas pļavas apsaimniekot ar katru gadu kļūst arvien grūtāk un arī dārgāk. Turklāt, neredzot citu risinājumu, cilvēks šādās situācijās nereti izvēlas spert vieglāko, bet neapdomīgāko soli – pavasarī dedzināt kūlu.

Ganīšana ir vislabākais

Lai neradītu postu un neiznīcinātu dzīvību, pļavu apsaimniekošana jāveic laikus un pārdomāti – teritorijas jāpļauj vai jānogana. Ganīšana ir vislabākais un dabiskākais pļavu apsaimniekošanas veids (lai arī dārgāks un sarežģītāks par pļaušanu), taču arī šis process jāregulē cilvēkam, lai izvēlētos konkrētajam pļavas tipam piemērotāko mājlopu veidu un nodrošinātu pārdomātu un mērenu ganīšanu.

Otrs apsaimniekošanas veids ir pļaušana. Veicot šo darbību ilgstoši un katru gadu vienā laikā, tiek iegūta savdabīga flora ar augstu bioloģisko vērtību. Tomēr jāņem vērā, ka, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, jāpļauj pareizi – saskaņā ar citu sugu (piemēram, dzīvnieku un putnu) aizsardzības paņēmieniem. Pļaut var arī rudenī, jo, ja tas nenotiek pārāk vēlu, augi paspēj uzkrāt barības vielas nākamajam gadam, un pavasarī nav problēmu ar sausās zāles jeb kūlas likvidēšanu.

Tomēr, kā rāda vēsture, cilvēku radikāla iejaukšanās var apdraudēt pļavas. Ļoti vērienīgi padomju laikā tika veikta meliorācija, līdz sešdesmito gadu beigās Latvijā bija nosusinātas divas trešdaļas mitro pļavu un ganību. Nopietns apdraudējums vērtīgajām pļavām un ganībām ir mēslošana, jo nepārdomāta augsnes bagātināšana ar slāpekli veicina ne tikai strauju parastās niedres izplatīšanos, bet arī citus nevēlamus procesus, piemēram, pazūd vairāku vērtīgu augu sugas.

Konstatēts, ka šobrīd neielabotas pļavas aizņem tikai apmēram vienu procentu no Latvijas teritorijas. Pērn apsaimniekota bija mazāk nekā puse no vairāk nekā 55 tūkstošiem hektāru bioloģiski vērtīgo zālāju. Diemžēl pašlaik vērtīgo pļavu apsaimniekošana Latvijā nav obligāta, tādējādi zemes īpašnieks pats var izvēlēties – rūpēties par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un saņemt tiešos maksājumus vai atbilstoši savām iespējām izvēlēties citus, iespējams, Latvijas dabas bagātību saglabāšanai mazāk draudzīgus, saimniekošanas veidus.

Nededzini!

Tagad Latvijā dabisko zālāju apsaimniekošanā tiek pieļautas būtiskas kļūdas, jo daudzviet un masveidā tos nevis nopļauj vai nogana, bet naudas un laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ pavasarī nodedzina. Diemžēl dedzināšana nodara vēl lielāku postu, nekā pļavas atstāšana novārtā, jo tādējādi tiek iznīcinātas daudzas vērtīgās sugas, ievērojami samazinot bioloģisko daudzveidību un ainavisko vērtību. Turklāt, dedzinot kūlu, aiziet bojā ne vien augu, bet arī kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugas.

Katru gadu kūlas dedzināšana nodara kaitējumu ne tikai videi (rada gaisa un ūdens piesārņojumu, noplicina zemi un apdraud dabas daudzveidības saglabāšanu), bet arī cilvēku īpašumiem, veselībai un pat dzīvībai. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā kūlas ugunsgrēkos bojā gājuši 30 cilvēki un smagi cietuši 27 cilvēki, nodegušas 2292 ēkas, lielas platības meža, kokmateriālu.

Būtiskākais cilvēku uzdevums būtu izvairīties no galējībām – jebkuras pļavas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai kaitē gan radikāla iejaukšanās jeb pārmērīga pļavas ielabošana, gan tās pilnīga atstāšana novārtā, tādējādi sekmējot aizaugšanu. Tikai apdomīgi saimniekojot un ievērojot līdzsvaru starp saimnieciskajām un dabas aizsardzības interesēm, Latvijā izdosies saglabāt tādu nozīmīgu dabas vērtību kā pļava.

Kristīne Tihanova,
vides projektu speciāliste