Spēcīgākie, kas piedalās katru gadu

Kalētu pagasta aktīvākie ļaudis pulcējās mežaparkā “Kalētu Priediens”.

Bārtas un Kalētu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs un šīs puses talkas koordinators Ģirts Laugalis lēsa, ka ieradušies kādi 15 talcinieki – tas esot līdzīgi kā pērn, kad talkošana notika šai pašā vietā.

“Gribētos, lai cilvēki nāktu vairāk un būtu aktīvāki, bet – kā nu ir, tā ir.

Daudzi jau talko pie savām mājām, bet, manuprāt, šāda mēroga talkā varbūt vajadzētu pulcēties lielākā tautā, jo pie mājām jau mēs varam vākt visu vasaru.

Atceros, ka kādreiz, kad es augu, un vēl deviņdesmitajos vai divtūkstošajos gados, cilvēki tomēr nāca lielākā pulkā,” viņš pauda.

Talkas laikā “Priedienā”, ļaujot vizbulītēm brīvāk uzelpot un ieraudzīt sauli, galvenokārt tika sagrābtas pērnā rudens lapas, ar kurām pēc tam tika piepildītas bedres, kuras senākos laikos šeit radušās sprāgušo bumbu dēļ, kā arī sazāģēti sakritušie koki un apzāģēti traucējošie.

Savukārt atkritumi gan šeit nebija atrodami, jo mežaparks tiekot apsekots regulāri – ja kādi “nedarbi” pamanīti, tad tos arī laikus savācot.

“Īstenībā jau nav piedrazots. Cenšamies katru nedēļu atbraukt, apskatīties, kas notiek un kā notiek,”

atzīmēja Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas skolotāja, tūrisma gide Arta Troika.

“Mēs ar skolas bērniem cenšamies nākt, jo tie, kas šeit ikdienā staigā, principā ir mūsu skolēni. Un, lai nebūtu tā, ka mēs, pieaugušie, satīrām un bērni nāk taisīt šmuces, iesaistām arī viņus sakārtošanā. Līdz ar to viņi saprot, ka pašiem būs jāsavāc,” viņa pastāstīja.

Mežaparks ir kalētnieku lepnums, laika gaitā tas attīstīts, pateicoties dažādiem projektiem, turklāt šeit regulāri notiek dažādas aktivitātes – tiek rīkotas dzimšanas dienas ballītes, pēdējos Halovīnos taisīta Spoku trase, arī Ziemassvētkus kalētnieki mēdz svinēt šeit.

“Parks dzīvo un cilvēki brauc, līdz ar to mums ir jārūpējas un šeit jāuztur kārtība. Daudzi cilvēki parku zina, un, kad atbrauc ciemiņi, tad pirmais, kur viņi tiek vesti, ir šeit.

Viens pats tu visu sakopt nevari, un pašvaldībā arī to darbinieku ir tik, cik ir. Tāpēc cenšamies mēs, vietējie, – čaklie rūķīši ir, un vīri zāģē. Cik esam, tik esam, bet šeit ir tie spēcīgākie, kas katru gadu šeit nāk,” atzīmēja A. Troika.

“Pie tradīcijām ir jāpieturas.

Katrā lielā vai mazā pagastā ir vietas, kur ir jānāk visiem darīt, jo man ir tāds uzskats, ka paši esam savas laimes kalēji.

Mēs, kas šeit dzīvojam, parādām, ka esam sakopti, un mums ir attīstība,” uzsvēra arī Ģ. Laugalis.

Divi no brašajiem vīriem, kas Kalētos katru gadu talkas laikā ķeras pie zāģētāju pienākumiem, ir Ģirts Ločmelis un Aivars.

“Te ir tik daudz, ko darīt, bet visu nevaram, jo “Valsts meži” neļauj, bet iztaisām, lai nebūtu tā, ka ciemiņi atbrauc un skatās, kāds te bardaks,” teica Ģirts. “Lai var takas normāli šķērsot un izbraukt ar ratiņiem,” piebilda Aivars.

Tā kā abi auguši un vēl joprojām dzīvo Kalētos, viņi atzīst, ka vietējās vides sakopšana svarīga ir pašiem. “Un vēl, kad atbrauc kādi ciemiņi, – mums ir forši, ka varam atvest uz savu “Priedienu”,” uzsvēra Ģirts.

“Mums nav jābrauc uz Liepāju un jārāda visiem jūra, mēs atvedam šeit,”

atzīmēja Aivars.

Abi pastāsta, ka bijis plānots talkot arī pie dzīvokļu mājām, bet tas pārcelts uz maija brīvdienām, jo daudzi it kā neesot varējuši tikt.

“Cilvēki, kas iet kaut ko darīt, nāk gan šeit, gan citur, bet tie, kas neiet, pat savā dzīvoklī aiztaisa durvis un logus, lai neredzētu, ka viņš ir mājās. Tāda ir mūsu sabiedrība. Ir tādi, kas no dzīvokļu mājas uz talkām nekad nav atnākuši. Mēs ejam visu noslaucīt, soliņus nokrāsot un pārkrāsot, noravēt un tā tālāk, kamēr citi gadus piecpadsmit nekad nav nākuši,” pastāstīja Ģirts.

“Mēs, kam ir bērni, iesaistāmies un izprotam. Dažam labam šķiet – priekš kam man jākrāso soliņš, ja es tur nekad nesēdēšu? Bet, kad atbrauc mazbērni, tad izmanto. Un tas pats ir šeit, “Priedienā”, – kad atbrauc ciemiņi, tad ved.

Tad atnāc un pacel to vienu koku, nogrāb to vienu taku vismaz reizi gadā, nav jau te jānāk katru nedēļas nogali,” uzsvēra Aivars.

Nozāģētos kokus pēcāk esot paredzēts izmantot, ņemot vērā, kādā stāvoklī tie atrodas. “Pagājušajā gadā no šejienes izvācām ārā kokus, kurus varēja kā būvmateriālus izmantot vai nu brusām, vai dēļiem. Atlikusī malka mums pēc likuma jānodod skolai, un pie tā arī pieturēsimies,” norādīja Ģ. Laugalis.

Pēc kārtīgā darba gan Kalētu, gan Bārtas talkotāji tika arī pie gardām pusdienām – kūpinātu ribiņu un pupiņu zupas, ko gatavoja pats pagastu apvienības pārvaldes vadītājs – tā esot viņa tradīcija jau astoņu gadu garumā.

“Latvietis ir laimīgs tad, kad viņš pēc kārtīga darba ir paēdis!

Katru gadu es to ņemu un daru, jo, manuprāt, tas ir forši,” sacīja Ģ. Laugalis.

“Es neesmu rozā cūka”

Savukārt Bārtā neliels pulciņš ļaužu sestdien sakopa vēsturisko pieminekli – Bārtas baznīcas drupas un to apkārtni.

Pagājušajā gadā šeit jau ticis izzāģēts daudz sauso un sakritušo koku, šogad bija jārūpējas par koku atvasēm, jānopļauj zālīte un jāsagrābj lapas, lai drupu apkārtne būtu pievilcīga visiem, kas šeit ierodas.

“Mēs jau praktiski katru gadu te savācam. Kāds jau atbrauc, skatās, un cilvēkiem te patīk,” atzīmēja talciniece Agrita Plostniece, kura līdzi uz talku bija paņēmusi arī savu mazdēliņu Valteru.

Paši saviem spēkiem ļaudis šeit bija izcēluši vairāku koku celmus, kuru vietā plānots ierīkot puķu dobīti.

“Mums spēcīgi vīri,” priecājās Agrita kopā ar Nadīnu Ceriņu. Spēcīgais vīrs – celmu izcelšanas iniciators – bija Mareks Jaunzems. “Viens teica, ka gribēja traktoru, bet es teicu: kādu traktoru? Ja celms kustas, tad viss nāks ārā,” viņš bija gandarīts.

Bārtas talcinieki atzina, ka šogad neesot daudz atkritumu, ko vākt.

“Latvija paliek mazliet tīrāka. Bet vienalga jau var atrast, ja grib. Te es tik vienu pudeli redzu,”

noteica Nadīna.

“Vienīgais, kad kaimiņi no ārvalstīm brauc, tad bišķi piegružo, bet to jau var pieciest,” pauda Mareks, taču uzreiz dalījās arī pozitīvākos vērojumos par tūristiem: kad ārzemnieki uz šo apkārtni braucot, apstājoties autobusa pieturā un savus gružus sametot pie tās novietotajos konteineros.

“No rītiem, kad brauc garām, visi konteineri ir pilni. Makšķernieki arī tur samet iekšā. Pats, kad braucu ar mašīnu, nekad neizmetu pat papīru ārā. Es saku, ka es neesmu rozā cūka,” viņš smaidot atzīmēja. “Es domāju, ka tie drīzāk ir latvieši, kas paši piegružo,” savukārt sprieda Nadīna.

Arī šejienieši būtu vēlējušies vairāk palīdzīgu darbaroku, jo, kā visi uzsvēra, Lielā talka tomēr nozīmē kopdarbu, kad jāiesaistās būtu visiem.

“Pārsvarā jau talko tie, kas strādā pašvaldībā. Cilvēki ir slinki. Nav vairs tā, ka visi kopā. It kā domā talkot, bet iet savas mājas vākt. Kāpēc to nedara citā dienā?” sarūgtinājumu pauda Mareks.

“Pagājušajā gadā cilvēki par kopīgo talku neizlasīja novada avīzē, tāpēc teica, ka nezināja. Šogad darījām visu ko – apstaigājām daudzdzīvokļu mājas un likām informāciju pie māju durvīm, bet vienalga nenāk,” atzina Nadīna. “Bet, kad zupu uz parku atved, tad gan visi atnāk,” piebilda Mareks.

Prāvāks pulciņš – nedaudz vairāk kā 20 cilvēku, starp kuriem bija arī mazulis un dvīnīši ratiņos, kā arī suns, – šogad darbojās Vecpilī, kur sakopa pilskalnu un gādāja par Svētā Laurencija baznīcas skaistās iekšpuses tīrību.

Šeit talkošanu rīkoja Vecpils kultūrvēsturiskā mantojuma biedrība. Pēc paveiktā darba talcinieki mielojās ar Intas Dreimanes vārīto gurķu zupu.