– Kāds ir jūsu tagadējais darbs?

– Šoferis ir vienīgais, ko es māku darīt, jo esmu sporta meistara kandidāts autobraukšanā (gardi smejas).

Oktobrī būs pieci gadi, kopš te strādāju un vadāju ēdienu Aizputes veselības un sociālās aprūpes centram un Kuldīgas slimnīcas Aizputes filiālei.

Ēdienam pakaļ braucam uz Kazdangas ēdnīcu, vedam to konteineros.

Man ir kolēģis, otrs šoferis, kas šodien brauc, bet rīt es braukšu. Sestdienās, svētdienās ar’ jābrauc, tāpat svētku dienās. Mani šis darbs apmierina. Varu izkustēties, jūtos labi.

Sākām vadāt ar savām privātajām mašīnām, bet tad [Veselības aprūpes centra vadītāja] Vija Jablonska teica, ka vajadzētu novada mašīnu.

Tā nu mēs ar kolēģi divi vien to izmantojam, arī aizvedam uz apskatēm, remontiem.

Otrdienās uz Liepājas slimnīcu vedam ārstēt vienu omīti. Kamēr viņai skalo nieres, tikmēr paguļam, tad – ātri atpakaļ.

Ir bijis gadījums, ka man jāpaspēj gan uz Liepāju aizskriet, gan aizvest pusdienas un vakariņas.

Tad es gāju uz 140–150 kilometriem stundā. Būtu noķerts – tiesības nost.

Vairs nav kā krievu laikos, kad miliči apturēja, bet pielika roku pie cepures, un – brauc tālāk. Visi bija pazīstami. Tagad strādā jauni puiši; kāda viņiem daļa gar večiem!

– Pastāstiet kādu senu braukšanas stāstu!

– Reiz uz rūpnīcu no Somijas atveda papīru, kurā pakoja sviestu. Tam spiedās cauri zelta krāsa, un sviests palika stipri dzeltens. Tad eksperts, vecs krievu onkulītis, taisīja analīzes.

Es jau viņam teicu, ka jādara ātrāk, jo bija vakarā jānoķer Maskavas vilciens. Pēc pusstundas atkal pie viņa iegāju un teicu, ka nu jau nāksies lidot.

Tā arī bija, es viņu iesēdināju sacīkšu mašīnā, un jau pie ceļa daļas man ātrums bija 90. Pēc stundas un 45 minūtēm nonācu Rīgā pie stacijas.

Kad izbraucu cauri Skrundai, pie beigu zīmes – milicis, ko mēs saucām par saksofonistu. Dabīgi, viņš mani gribēja apturēt, bet es – garām.

Nodomāju: “Tu mani tagad noķersi tikai ar helikopteru!”

Uz vilcienu paspēju, aizvedu onkuli ar visiem dokumentiem. Izkāpis viņš nosmēja: “Esmu tanku karaspēka virsnieks, mūžā tik ātri nebiju braucis.”

– Ar ko jums tāds ceļa huligānisms beidzās?

– Pēc nedēļas atkal braucu cauri Skrundai, un saksofonists mani apturēja. Iedevu dokumentus, pastāstīju, kas par lietu bija iepriekš, un viņš tikai noteica: “Nu, dulls jau tu esi.” Ne man talonā iespieda caurumu par pārkāpumu, neko.

Daudz man ir tādu piedzīvojumu, par ko stāstīt, bet – jārunā taču par lietu!

– Kā jutāties, no uzņēmuma vadītāja kļuvis par vienkārša darba darītāju?

– To jau es zināju no paša sākuma: kad vairs nebūšu direktors, tad privilēģijas un visi pārējie labumi beigsies.

Kādreiz, kad gāju pa Aizputi, visi mani sveicināja, bet, kopš esmu pensionārs, tagad reti sveicina.

Tikai tie, kas tādi riktīgi pazīstamie un bijušie darbinieki. Daži bērni, tas nozīmē, ka viņiem kāds vecāks strādā aprūpes centrā un pateicis: “Tas ir Zariņš.”

Es to pieņēmu par normālu un tam gatavojos. Kāda starpība, kas tu esi, – cilvēks paliek cilvēks.

– Kurās skolās mācījāties?

– Esmu beidzis Svitenes vidusskolu, tad mācījos Pārtikas rūpniecības tehnikumā, ko beidzu ar izcilību.

Pēc tam četrus gadus nostrādāju un sapratu, ka man trūkst izglītības, nolēmu studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā par piena rūpniecības inženieri-tehnologu.

Augstskolu arī biju domājis beigt ar izcilību, bet iepazinos ar savu sievu Ludmilu, un vsjo!, Jaungada sesijā pasniedzējs ielika man matemātikā trijnieku. Galvenais, ka tāds, ar ko cīkstējos (es kādreiz biju arī cīkstonis).

Man atzīme izšķīrās starp četri un pieci, un, lai dabūtu pieci, man bija jāparisina uzdevumi. Taču es tos nepaspēju iemācīties…

“Tagad tev ir starp divi un trīs,” pasniedzējs teica un ielika trijnieku. To vairs nedrīkstēja labot, tāpēc ar izcilību pabeigt augstskolu nevarēju.

Faktiski sāku mācīties Maskavas Piena rūpniecības tehnoloģiskajā institūtā. Nomācījos tikai gadu, jo bija baigi grūti. Vajadzēja trīsreiz nedēļā braukt uz Rīgu. Tolaik mašīnas nebija, braucu ar motociklu, ceļā nosala kājas.

Kad ziņoju uz Maskavu, ka ņemu dokumentus ārā un pāreju uz akadēmiju, viņi neparko negribēja laist mani projām. Es neesot ne pirmais, ne pēdējais latvietis, kas beidzis šo institūtu. Beigās dokumentus tomēr iedeva.

– Kādi ceļi atveda uz Aizputi?

– Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē strādāju zinātnē pie profesora Pāvila Zariņa.

Kādā dienā mani izsauca uz Pārtikas rūpniecības ministriju un teica, ka zinātni varēšu taisīt Aizputē. Te bija laboratorijas, bet, protams, zinātnei man laika vairs nebija.

Pēc tehnikuma mani ministrija gribēja nozīmēt Auces pienotavā par sviesta meistaru. Mans tēvs arī piensaimnieks, un viņš teica: tas galīgi neder, jāsāk strādāt no apakšas.

Nu, ja es tā gribot, tad mani nosūtīja uz Bauskas piena kombinātu par kannu mazgātāju. Gandrīz gadu to darbu strādāju, tad kļuvu par aparātu, pasterizācijas iekārtu mazgātāju.

Man bija melns, riebīgs, notaukots gumijas priekšauts, rokas arī melnas kā ar darvu. Trīs četrus mēnešus pastrādāju tā, tad pakāpos uz meistara palīgu.

Vēlāk mani aizcēla uz Ludzas pienotavu par galveno inženieri. Tur direktors Zaloga bija jūras kara kapteinis, riktīgs vīrs. Tajā laikā man tēvs bija nopircis Pobedu; vai traks, kas tā skaitījās par mašīnu!

Ar to es direktoru vadāju pa krejotavām. Tajās pienu seperēja, iegūstot krējumu, savukārt to veda uz pienotavu, kur sakūla sviestu.

Piemēram, Aizputes sausā vājpiena rūpnīcā gadā sakūlām vairāk nekā 5000 tonnu sviesta. Katru dienu kravas mašīna aizveda 22 tonnas ar produkciju. Sauso pienu ražojām vairāk nekā desmit tonnu. Dienā ieveda aptuveni 360 tonnas piena.

Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas bija projekts vēl piebūvēt piena pieņemšanas cehu un palielināt apjomu līdz 510 tonnām dienā.

Vēlāk daudz ko izputināja. Bija domāta arī mākslīgā slidotava, ko varēja uztaisīt, jo rūpnīcā bija lieks aukstums. Uztaisīja skaistu angāra tipa sporta zāli, bet tai izplēsa grīdas, visu izdīrāja…

Ļoti slikti, ka tā notika un valdība pieļāva milzīgas kļūdas. To pašu Skrundas lokatoru – varēja atstāt, un tagad armija izmantotu.

Kāpēc Jelgavas “RAF” autobusu fabrikā nevarēja ierīkot kādu traktoru fabriciņu vai citu ražotni? Izdarīt kaut tik daudz, lai nepieļautu, ka visu nojauc.

No Aizputes rūpnīcas nekas nav palicis pāri, bet bija ieguldīti trīs četri miljoni naudas. Nerūsējošā tērauda cauruļu vien bija tik daudz, ka varēja izlikt līdz Liepājai divas reizes.

– Pārdzīvojat?

– Mana māja blakus rūpnīcai, un redzu, kas tur notiek. Kreņķi bija, kā nekā ilgi tur strādāts. Rūpnīcā vienmēr kaut ko rekonstruēju, būvēju, uzlaboju.

Man ir teikts: “Zariņ, jums neliekas, ka ar galvu sienā skrienat?”

“Jā,” es atbildēju, “bet no desmit reizēm vienā izskrien sienai cauri. Un tā ir mana vinne.”

Tagad es visu laižu pāri galvai. Šodien arī viena direktore stāstīja par savām nebūšanām. Es viņai teicu: “Ja tu visu ņemsi pie sirds, tad jau sajuksi prātā!”

– Kādā ģimenē uzaugāt?

– Bijām trīs bērni – vēl viens brālis un māsa. Ilga dzīvo Liepājā, viņa kādreiz Maskavā beidza Borisa Ščukina teātra institūtu. Uldis dzīvo Rīgā, Bīriņos viņam ir māja. Daudzbērnu tēvs, ir septiņi bērni.

Vecāki mums patriotismu daudz nemācīja, bet krievu laikos biju partijas komitejā nevēlams cilvēks.

Tēvs bija izdarīgs. Viņš pirmais sāka Latvijā audzēt kāpostus un vest tirgot uz Krieviju – Ļeņingradu, Pleskavu. Mēs ar brāli arī braucām, jo vajadzēja palīdzēt.

Pavasarī tiem bija laba cena un nāca nauda. Tāpēc jau man bija Pobeda; es labi dzīvoju.

Tad tēvs sāka nedaudz nodarboties ar tulpēm, es arī. Puķes vedu prom aiz Murmanskas. Fabrikas vīrieši 8. martā izpirka pa tīro. Mājās vedu astoņarpus tūkstošus rubļu.

Bet droši nebija, jo uz ceļa jau gaidīja bandīti. Nodeva ar ķēdēm pa muguru tā, ka atdevi viņiem visu naudu.

Es tāpēc to tīrā veidā nevedu, bet ieskaitīju Krievijā bankā. Man pretī iedeva dokumentu, ko uzrādīju Latvijas bankā, un tad summu ieskaitīja manā kontā.

Taču bandītus esmu saticis, kādas divas trīs reizes ar mašīnu no viņiem izmucis.

– Pastāstiet par savu ģimeni!

– Mana sieva pēc tautības ir krieviete. Kad satikāmies, es viņai pateicu, ka krieviski nerunāšu, negribu lauzīt mēli. Un mēs vēl tagad runājam tā, ka viņa krieviski, es latviski; nekādu problēmu.

Viņa gan prot latviešu valodu. Reizēm, kas skatās televīziju, saka: “Diktors taču nepareizi runā!” Ieklausos – jā, tiešām aplami.

Mums ir meita Žanna. Dzīvo savā mājā tepat Aizputē, viņai ir suņu audzētava. Man arī divi mazbērni un mazmazmeita, kas iet trešajā klasē. Reti jau gan viņu satieku, jo mazmeita dzīvo Rīgā.

– Esat zemessargs?

– Jā, komandieris. Manā grupā ir 32 veči, jaunākajiem ap 60, vecākais laikam es.

Sieva prasa, kam man to vajag, un pukojas, ka formas skapī aizņem vietu. Bet es uzskatu, ka mums pašiem jāaizstāv Latvija. Tie, kas atnāks, par mums necīnīsies.

Kad Ukrainā sākās karš, es jau gandrīz aizbraucu karot. Domāju paņemt vēl trīs četrus vīrus, ar kuriem esmu gatavs iet ellē iekšā.

Ar manu vieglo mašīnu aizbrauktu līdz Polijas robežai, tur netālu no Ukrainas ir pazīstams piena kombināta direktors, atstātu auto pie viņa, tālāk – ar kājām. Gribējās palīdzēt ukraiņiem.

Pēc kādas dienas uzzināju, ka mēs, zemessargi, nedrīkstam piedalīties Ukrainas karā, jo esam NATO karaspēks, bet tas neiesaistās. Tā nu paliku mājās.

Ja es būtu NATO komandieris, jau sen būtu krievus sasitis!

13 mūsu zemessargi pensionāri brauks uz mācībām Liepājā. Es ne, jo man iekrīt darbdiena. To es samainītu, bet būs arī sievai darba balle. Tagad viņa nestrādā, bet agrāk strādāja universālveikalā – patērētājos.

– Vienmēr esat bijis uz jokiem?

– Nu, runātājs jau esmu. Direktora amatā bijušas situācijas, kad likās – viss, nekas cits neatliek, kā jāiet kārties, jo problēmas nevar atrisināt.

Tad pasēdēju, padomāju… un sapratu, ka tikšu galā un būs labi. Nomāktība man nav raksturīga.

Un vēl kas – es jaunībā daudz sportoju. Sports palīdz, jo tajā uzstāda mērķi, un, kaut pāri saviem spēkiem, bet es to izdarīšu.

Joprojām cilāju 20 kilogramu hanteles, katru rītu paceļu ap tonnu. Apmēram pusstundu vingroju. Man kabatā soļu skaitītājs, rītos pa parku eju trīs apļus. Tas viss vajadzīgs veselībai.

Vizītkarte

Laimonis Zariņš

• Ilggadējs šoferis.
• Dzimis Jelgavā.
• 1969. gadā pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju.
• Ieguvis 1. sporta klasi volejbolā, klasiskajā cīņā, riteņbraukšanā, šaušanā, 2. sporta klasi peldēšanā.
• Sporta meistara kandidāts autosportā, 14 gadu braucis rallijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.