Pagājušajā sestdienā prāva grupa Liepājas bitenieku ar savu nodaļas vadītāju Māri Romanovu priekšgalā bija devusies uz Ziemeļkurzemi ar domu padziļināt praktisko atziņu pūru. Talsu rajona Laucienas pagastā viņi apmeklēja Dzintras un Jāņa Indriksonu dravu un piemājas saimniecību, kur, secīgi un mērķtiecīgi pārbūvējot kolhozu laiku piena govju novietni, ierīkota visām mūsdienu prasībām atbilstoša medus pirmapstrādes un fasēšanas ražotne, kā arī neliela stropu būvētava.

“Vienmēr ir interesanti redzēt, kā strādā īsti profesionāļi,” – tāds bija Lejaskurzemes bitenieku secinājums par Talsu pusē strādājošo kolēģu veikumu. Pieredzes braucienu finansiāli atbalstīja Latvijas Biškopības biedrība.

Darbošanās perfekti noslīpēta

Lai gan Indriksonu īpašumā atrodas tikai neliela piemājas saimniecība, Jāņa un Dzintras darbošanās vēriens biškopības jomā un gadu gaitā perfekti apgūtie darba paņēmieni ir apbrīnas cienīgi. Viņi nav atklājuši nekādu Ameriku, bet izstrādājuši paši savu metodiku. Darbošanās paņēmienus viņi ir ne tikai noslīpējuši, bet pat nopulējuši līdz mirdzumam, tādēļ arī panākumi ir spoži. Iegūtais medus ir augstvērtīgs un dzidrs. “Tajā taču nav saskatāms neviens gaisa burbulītis,” novērtējot tirgum sagatavoto produkciju, pārsteigti secināja mūspuses pieredzējusī biškope Solveiga Jansone.

Saimnieki pastāstīja, ka vēl pērn viņu dravā bijis vairāk nekā 130 saimju un tikai tāpēc, ka diviem vien ar milzīgo darba apjomu tikt galā kļūstot aizvien sarežģītāk, saimju skaits šopavasar samazināts līdz simtam. Jānis uzsvēra, ka tas darīts apzināti un nekādā gadījumā neesot slikto pārziemošanas apstākļu dēļ. Kaut gan neparasti siltā un temperatūras ziņā ļoti nepastāvīgā ziema Talsu rajonā paņēmusi divas trešdaļas no bišu saimēm, Indriksoni zaudējumus laika untumu dēļ nav piedzīvojuši. Tas tādēļ, ka viņi paraduši nepaļauties tikai uz kalendāra rādīto, bet allaž sekojot norisēm dabā, nesteidzoties ar stropu siltināšanu un vispār šajā ziņā rīkojoties ļoti piesardzīgi.

Bet ziemā viņš neatpūšoties, bet vērīgi sekojot, kā bitēm klājas. Ik pēc desmit dienām pārbaudot katru stropu. Tas neesot viegli, bet jādara, ja grib strādāt arī turpmāk.

Bites, kas nedzeļ

“Pats galvenais dravnieka uzdevums ir nodrošināt bites ar darbu. Ja tas ievērots, medus nesējas čakli strādā un par spietošanu nedomā. Tiklīdz redzam, ka puse no magazīnas ir piepildīta, dodam tām nākamo, pēc tam – trešo, ceturto un tā tālāk,” klāstīja Jānis, vēlīgi izrādot kolēģiem vecajā ēkā pārdomāti ierīkoto medus pirmapstrādes ražotni, putekšņu žāvētavu, kā arī atsevišķā telpā izvietoto stropu būvētavu. Šeit viņš pats būvē bišu mājokļus, izmantojot visparastāko saplāksni, ko pēc tam no iekšpuses izoderē ar minerālo vati. “Tādējādi izgatavoto stropu konstrukcija iznāk ļoti viegla, tie ir ērti pārcilājami, un nekādas grūtības nesagādā to transportēšana, kad bites jānogādā tuvāk medus ievākšanas ganībām,” atzinīgi vērtējot redzēto, teica Biškopības biedrības Liepājas nodaļas vadītājs Māris Romanovs.

Arī citi mūspuses bitenieki pauda gandarījumu par Laucienā skatīto. Varot redzēt, ko cilvēki divatā spēj paveikt likteņa varā pamestā kolhoza fermā, turklāt iztiekot pat bez Eiropas Savienības atbalsta finansējuma, ja darbojas radoši un lieliski pārzina darāmās lietas. Īpašu atzinību izpelnījās somu-itāliešu jeb dzelteno bišu šķirne, ar kuru strādā Dzintra un Jānis. Tās ir pārsteidzoši miermīlīgas un nedzeļ kopējam, bet neliekas traucēties un čakli veic savu darbu. Dravniekam, lai strādātu pie stropa, nav nepieciešams ne dūmeklis, ne sejas maska. Nebaidoties, ka kāds varētu tikt sadzelts, Jānis aicināja kolēģus pavērot, kā tas notiek.

No malas raugoties, izskatījās visai dīvaini, kā bitenieki, galvas kopā sabāzuši, ielūkojas stropa dziļumā, ap viņiem riņķo satraukto bišu mākonis, bet cietušo ar sapampušiem deguniem vai vaigiem nav. Jāteic, ka turpmāk arī Liepājas rajona dravās varēsim vērot šādas ainas, jo biteniekiem bija iespēja arī iegādāties dzelteno bišu mātes.

Ja medus pietiek, vaislas bulli nevajag

Daudzi neslēpa, ka, ciemojoties pie Dzintras un Jāņa, noskatījuši interesantus knifus, ko centīšoties pielietot savās mājās. Pat naudu ieguldīt neesot vajadzīgs, lai vienu otru no tiem ieviestu. Piemēram, Jēkabs Kukulītis, kuram pieder drava Lažas pagastā, un Arta Vecbaštika no Jūralciema ar interesi vēroja kokā netālu no stropiem pakarināto iršu murdu, ko Talsu bitenieks asprātīgi izgatavojis, liekot lietā vienkāršu plastmasas pudeli. Saimnieks teica, ka ar šādiem slazdiem izdevies notvert vairāk nekā simt bišu zagļu.

Atceļā liepājnieki izstaigāja Laumu dabas parka Bišu taku, kā arī pārrunāja gūtos iespaidus un savas aktualitātes. Viņiem bija paticis, ka talsenieks stāstījis vaļsirdīgi, taču nav uzspiedis savu pieredzi kā dogmu. Jo ne jau viss, kas citur redzēts un uzskatīts par labu, tūlīt ar skubu jāpārņem. Piesardzību šajā ziņā pauda bitenieks un mākslinieks Imants Ozols, kurš allaž, pirms izdarot kādus secinājumus, vienmēr cenšoties uzklausīt iespējami vairāk viedokļu. “Kādēļ man par lielu naudu ir jāpērk un jāved sētā vaislas bullis, ja arī tagad stropi ir pilni ar medu un esmu apmierināts ar rezultātiem, ko spēju sasniegt,” viņš teica. Bet Solveiga Jansone atzina, ka jauninājumu pārņemšana prasa ilgu laiku un līdzekļus, turklāt ne jau vienmēr tā atmaksājas.

Apkarojot kaitēkļus, nokauj bites

Māris Romanovs informēja nodaļas kolēģus par vairākiem nelāgiem atgadījumiem, ar ko nācies saskarties. Tikai tāpēc vien, ka kaimiņos strādājošais Vērgales dižzemnieks neesot informējis par sējumu kopšanā izmantot paredzētajām ķimikālijām, viņam šovasar bojā aizgājušas divas trešdaļas no dravas. Vēlāk noskaidrojies, ka saimniecības “Kalniņmuiža” darbu vadītājs pārkāpis arī augu aizsardzības līdzekļu pielietošanas kārtību, jo apstrādājis jau ziedošus laukus, turklāt darījis to dienā, kaut gan noteikumi paredz, ka šie darbi jāveic vai nu agri no rīta, vai arī vēlu vakarā. Par notikušo informēta Valsts augu aizsardzības dienesta reģionālās nodaļas inspektore Gaļina Kļejenkova, bet bojā gājušo bišu paraugi nogādāti Biškopības biedrībā, kur noskaidrots, ka tās ir noindētas.

Nodaļas vadītājs akcentēja, ka tas nebūt nav vienīgais šāds gadījums mūsu rajonā, kad izraisās konflikts starp dravniekiem un augkopējiem. Līdzīgā situācijā nesen nonācis rolavnieks Žanis Rungovskis. Vecais vīrs vārda vistiešākajā nozīmē pašaizliedzīgi aizšķērsojis ceļu kaimiņa traktoram, kura vadītājs devies indēt kaitēkļus savās druvās. Ir dzirdēts arī par līdzīgām norisēm Lažā un citos pagastos, kur vērienīgi saimnieko ārzemnieki. Vissatraucošākais ir tas, ka pēc tam izskanējis pamudinājums klusēt par šiem atgadījumiem, lai par tiem neuzzinātu prese. Tas nozīmē, ka kāds nevēlas, lai pārkāpumi tiktu izskausti.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Jānis Indriksons (trešais no kreisās) savu dravnieka prasmi izrāda ciemiņiem.

Mūsu rajona bitenieki Jēkabs Kukulītis un Arta Vecbaštika aplūko iršu ķeramo slazdu.

Vecpilnieks Jānis Zālītis dzelteno bišu spieta vidū jūtas omulīgi.