Kalētu pagasta pārvalde šogad par rosīgāko jauno zemnieku atzinusi un apbalvojusi Elvi Matuti, zemnieku saimniecības “Ļaudupi” īpašnieku. Viņš saņēma arī konkursa “Sējējs” diplomu. “Tagad esmu riktīgi iekšā. Ir jātiek citiem līdzi un citus jāpārspēj. Piecu gadu laikā tas lēciens ir labs,” saka Elvis, kas saimnieko vecāku mājās.

Kā jau visur laukos šoruden, arī ap “Karuļu” mājām, kur saimnieko E. Matutis, valda slapjums. Parasti pavasarī Bārtas upe iet pāri krastiem, bet šogad jau kādu piekto vai sesto reizi tā notiek. “Zeme, kas ir lejā, applūdusi. Siena ruļļi palikuši slapjumā. Kas būs ēdams, to izbaros lopiem, pārējo metīs laukā,” viņš spriež. Par graudu ražu gan nesūdzas, tā esot ļoti laba. E. Matutis ir kooperatīva “Durbes grauds” biedrs, lielāko daļu labības pārdod tur.

“Būtu bijis pulka labāk, ja ne lielais lietus. Bet tā ir visiem, ne man vienīgajam,” atzīst lauksaimnieks. “No plānotā ziemājus iesēju ļoti maz. Vienīgais apsētais lauks ir ļoti smuks un zaļš. Pārējos nepaspēju. Pavasarī būs vasarāji daudz jāsēj, labi, ka sēkla ir. Tā bija domāta lopiem. Tagad ziemājus barosim lopiem.”

Saimniecībā ir 20 slaucamas govis. Piena iepirkuma cenas atkal ir nedaudz kritušās, atklāj E. Matutis. “Pirms mēneša bija nedaudz labāk. Bet pārsvarā jau ziemā mazliet nokrītas. Kooperatīvam “Nadziņi” pienu nododam ilgus gadus, jau pirms manas saimniekošanas,” stāsta jaunais zemnieks.

Vecāki sākuši ar pienu, graudu bija nedaudz. Tagad graudi un piena lopkopība jau ir puse uz pusi. Un arī ieņēmumi no abām nozarēm ir apmēram vienādi. Tomēr pašlaik vairāk spiežot uz graudiem, jo mazāk darba.

“Šajās mājās saimniekoja māte ar tēvu. Viņš nomira pirms desmit gadiem. Mamma te palika, es nedaudz piepalīdzēju. Bet tajā laikā es domāju: nu, ko tad te, laukos, darīšu? Biju jauns, tikko beidzis arodskolu metinātāja atslēdznieka specialitātē. Biju nedaudz aizbraucis pastrādāt uz ārzemēm, bet tur galīgi bēdīgi gāja, nesanāca sapelnīt tik daudz, cik gribētu. Tad izdomāju, ka atgriezīšos mājās un sākšu zemi strādāt. Tad jau es biju paaudzies,” par saimniekošanas sākumu 2012. gadā stāsta Elvis.

“Es sāku ar piecpadsmit hektāriem, nāca klāt nomas zemes no kaimiņiem. Tagad ir nedaudz virs simts hektāriem, īpašumā ir trīsdesmit seši. Daļa vēl ir caur banku izmaksājama,” stāsta saimnieks un atklāj, ka ir plāni augt lielākiem, palielināt zemes platības, cik iespējams. 

“Glauni nedzīvojam, lielāko daļu naudas ieguldām attīstībā,” atzīst Elvis. Pagājušajā gadā par visu iekrāto naudu nopirkuši lielāku kombainu. Iepriekš radinieks izlīdzēja ar savu kombainu, graudu laikā abi kooperējās un viens otram palīdzēja.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1. decembra numurā.

#kvards-20171201-06#