Albums ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības Kultūras nodaļas finansiālu atbalstu ierakstīts studijas “Lauska” paspārnē, izveidojot izbraukuma studiju Otaņķos.

Albums publicēts straumēšanas vietnēs un pieejams arī jūtubē.

Portāls šo jaunumu uzzināja no novadpētnieces Leldes Jagminas. Viņa arī uzsvēra, ka albumā iekļautās mutiski mantotās, vietējās Nīcas un Otaņķu dziesmas ir kultūras kanona vērtību sarakstā.

“Mums šis ir otrs pēdējā laikā tapušais digitālais krājums, kurā esam ierakstījuši, iedziedājuši sava ansambļa zelta repertuāra pērles.

Svarīgākā lieta, ar ko lepojamies, ir garie saucieni un leiši,”

ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine stāsta, kādus dziedājumus pagājušajā vasarā iedziedāja.

Tie apgūti no pašu teicējām, kuras ilgus gadus ir ansamblī un dzirdējušas, kā viņu jaunībā šos dziedājumus dziedājušas vecāka gadagājuma dziedātājas ansambļa dibināšanas sākumā.

“Viņas vēl var vēstīt par to, kā šīs dziesmas dzīvojušas savu funkcionālo mūžu. Pēc labi padarīta darba varēja nostāties kartupeļu vagas galā un nosaukt garo saucienu, tam  tad sekoja viens vai vairāki leiši; tāds ir dziesmu tips,” turpina vadītāja.

Viņa stāsta, ka ierakstīt digitālo albumu ir samērā vienkārši, tas arī prasa mazāk resursu, jo dziedātāji strādā vienīgi ar ierakstu studiju: “Nav nepieciešama iespiešana, izdošana, vāciņu un grāmatiņu drukāšana. Ir viena apmaksāta vienošanās, un iedzied.

Apstiprina dziesmu secību, apstrādes stilu, un albums ir gatavs.”

Jāsaprot gan, ka tas nav tāds albums kā “Iļģiem” vai “Raxtu Raxtiem”, vai popmūzikā.

S. Kūlaines vārdiem – vairāk dokumentācijas albums, tautas mūzika vienkāršotā izpildījumā, mūsdienu cilvēkam grūtāk klausāma. Toties tur var daudz smelties idejas, ja kādam gribas dziedāt šādas dziesmas, apgūt kaut ko no tautas mantojuma, garamantām.

Viņa iesaka vietējiem iedzīvotājiem izmantot digitālo albumu, bet ne tikai viņiem.

“Kas ar tautas tradīcijām draugos, tie atskaņo šādas dziesmas un klausās fonā. Cits uzliek, lai skan gadskārtu svētkos. Albums noteikti noderēs  jebkuram, kurš interesējas par tradicionālo dziedāšanu. Kāds varbūt intereses pēc paklausīsies, ko dzied Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis,” vadītāja iztēlojas mērķauditoriju.

Kolektīvs šogad ir jubilārs dubultā nozīmē. Šomēnes apritēja 10 gadu, kopš Solveiga Kūlaine vada etnogrāfisko ansambli, bet rudenī tam – apaļi 60.

“Tas dibināts padomju laikā uz kolhoza svētkiem, pensionāru svētkiem.

Tad īsti nebija, kas dzied un piedzied, bet cilvēki gribējuši paši savas dziesmas, kas pazīstamas,” zina S. Kūlaine.

Un tad par godu šim notikumam nodibināja ansambli, kurš varētu būt vietējo dziesmu dziedātājs, paražu rādītājs un īstenotājs.

No tāda viedokļa ansamblis darbību nav pārtraucis ne mirkli. Bijis un pastāvējis cauri gadiem. Cilvēki nāca kopā, par mantoto dziesmu un stāstu pūru, tautas tērpa valkāšanas, recepšu pūru domājuši, to saglabājuši, popularizējuši un tālāk nodevuši.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.