Pēc traģiskajiem notikumiem Alsungā gan politiķi, gan sociālo dienestu speciālisti apspriež darba organizāciju Latvijas pansionātos – vai ir pareiza ugunsdrošības sistēma, dežurantu skaits utt. Bieži par paraugu tiek piesaukta Eiropas pieredze. Bet kā tad tur notiek sociālā aprūpe? Par to varēja pastāstīt vaiņodniece Laura Kronberga, kura gandrīz gadu nostrādāja sociālās aprūpes namā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Pēc viņas teiktā jāsecina, ka Latvijai līdz Norvēģijas līmenim vēl ļoti tāls ceļš ejams.

Nodrošina profesionālu aprūpi

Sufīenbergas centra aprūpes māja Oslo, kurā Laura strādāja par medmāsu no 2004.gada novembra līdz 2005.gada septembrim, pieder Baznīcas pilsētas misijai – starptautiskai organizācijai, kas izvērsusi savu darbību vairākās Skandināvijas valstīs un citviet Eiropā. Šajā aprūpes mājā ir piecas nodaļas, katrā no tām uzturas pacienti ar līdzīgām problēmām – funkcionāliem, mentāliem traucējumiem, piemēram, vecuma demenci, u.c. Laura visilgāk strādāja nodaļā, kur mitinājās pacienti ar funkcionāliem traucējumiem. “Viņi ir pie veselā saprāta, taču daudzi paši nespēj sevi aprūpēt, un pārvietot viņus varēja tikai ratiņkrēslos,” atceras Laura.

Nodaļā dzīvoja 16 pacienti, katram no viņiem bija atsevišķa istabiņa ar vannas istabu un tualeti. Istabas aprīkotas ar funkcionālo gultu un ierīcēm, kas nepieciešamas pacienta pārvietošanai. Savukārt mēbeles pacientam var būt atvestas no mājām, lai viņš tur varētu justies kā mājās. Pārsvarā visiem ir ģimenes locekļi, kuri jebkurā brīdī savu radinieku var apciemot. “Mēs vēl uzskatām, ka radiniekiem pašiem jārūpējas par savējiem. Taču Norvēģijā tā sen vairs nedomā. Daudziem pacientiem nepieciešama pastāvīga mediķu uzraudzība un procedūras, tāpēc viņi arī atrodas centrā, kur nodrošina profesionālu aprūpi, ko paši radinieki ikdienā izdarīt nevar,” skaidro Laura. Pacientus regulāri pieskata aprūpētāja, medmāsa, ārsts, ja nepieciešama speciālista konsultācija, viņš turp tiek arī nogādāts. Pacients centrā ir kopā ar sev līdzīgiem, viņiem papildus piedāvā mūzikas terapijas nodarbības, kino skatīšanos, pirmajā stāvā atrodas kafejnīca, kur satikties ar pārējiem un papļāpāt par dzīvi. Tā teikt, nav visu laiku jāguļ uz gultas un jāblenž griestos.

Dežurē ārsts, medmāsa un apsargs

Kad Laura no rīta ieradās darbā, nodaļas vadītāja viņai norādīja, par kuriem pacientiem medmāsa ir atbildīga. Vienai medmāsai nedrīkstēja uzticēt vairāk par četriem pacientiem. Un arī tik daudz vajadzēja aprūpēt tikai tad, ja kāds no kolēģiem pēkšņi saslima. Tā skaitījās ļoti liela slodze. Savukārt medmāsas dežūra nedrīkstēja būt ilgāka par 7,5 stundām. Ja iznāca strādāt ilgāk, tad uzreiz pienācās lielas piemaksas par virsstundām.

Savukārt naktī katrā nodaļā pie 16 pacientiem paliek viens dežurants. Visas nodaļas papildus pārrauga viens ārsts, kurš aprunājas ar katru dežurantu un saņem informāciju par akūtākajiem pacientiem, kādi veselības sarežģījumi viņiem varēt būt. Vēl ir arī apsarga postenis, kur pie pults naktī dežurē viens cilvēks. “Katrs citas nodaļas dežurants zināja, ka tieši es šonakt dežurēju. Bija izstrādāta sistēma, kā ar katru var sazināties, tāpēc man jebkurā brīdī bija pieejama visa veida palīdzība un konsultācija no blakus nodaļām.”

Māca rīkoties bīstamās situācijās

Ugunsdrošībai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. “Jau pirmajā darbdienā man izklāstīja darba pienākumus un iepazīstināja ar ugunsdrošības sistēmu. Mani izvadāja pa visu nodaļu un parādīja, kur atrodas šļūtenes, ugunsdzēšamie aparāti, evakuācijas kāpnes un balkoni. Tāpat mani informēja, kā rīkoties, ja atskan trauksmes signāls,” atceras Laura. Viņas darba laikā trauksmes signalizācija iedarbojās tikai vienu reizi. Tas bija citā nodaļā, bet vienalga viņai minūtes laikā jāpārbauda visas istabiņas, vai tur nav uguns perēklis, un par rezultātu jāpaziņo apsardzes postenim. Bez tam medmāsas apmācīja, kā pareizi jāveic pārbaude. Piemēram, vispirms jāpieliek roka pie istabiņas durvīm un jāpārliecinās, vai tās nav karstas, un tikai tad drīkst durvis vērt vaļā. Citādi dežurants pats riskē nokļūt uguns liesmās.

Papildu tam personālam divreiz gadā notiek mācības, kā rīkoties ar ugunsdzēšamajām iekārtām. Darbinieks tiek ielaists improvizētā uguns pārņemtā telpā, viņš nezina, kur tieši ir uguns perēklis, un darbiniekam jātiek ar to galā. Savukārt ugunsdzēsēji vēro, kā cilvēks rīkojas, un pamāca, ja pieļauta kāda kļūda.

Cigaretes glabā pie dežuranta

Īpašs stāsts ir par smēķētājiem. Cigaretes neglabājas pie pacientiem. Tās atrodas tikai dežurantam pieejamā vietā, kur uz katras paciņas uzrakstīts smēķētāja vārds. Ja pacients izsaka vēlēšanos uzpīpēt, aprūpētājs paņem cigareti no viņa paciņas, aizved pacientu uz smēķētavu, pārklāj viņu ar priekšautu no ugunsdroša materiāla un vēl piešķiļ uguni cigaretei. “Doma tāda, ka šis cilvēks ir ar funkcionāliem traucējumiem, tāpēc es esmu atbildīga par to, lai viņš neapdedzinās, kā arī neizceltos ugunsgrēks. Tādēļ arī smēķēšanas laikā aprūpētājs nekur tālu no pacienta nedrīkst iet,” norāda Laura. Pēc smēķēšanas dežurants nodzēš izsmēķi, novelk pacientam ugunsdrošo priekšautu un aizved atpakaļ uz viņa istabiņu. “Es nevēlos komentēt, kāda darba organizācija un ugunsdrošības sistēma bija Alsungas pansionātā, jo es tur nekad neesmu bijusi. Bet, cik man ir zināms par kopējo sociālās aprūpēs sistēmu, manuprāt, līdz Norvēģijas līmenim mums vēl ir ļoti tālu,” piebilst Laura.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Laura Kronberga savā darbavietā Oslo pilsētas Sufīenbergas centra aprūpes mājā.

Sufīenbergas centrs ierīkots nevis kādā vecā muižas ēkā, kā tas bieži vien ir Latvijā, bet diezgan modernā jaunceltnē.