Popularizē etnogrāfiju ar atdarinājumiem

Oktobra sākumā Nīcu un Otaņķus apciemojusi keramiķe, māksliniece un Virgas pagasta Paplakas keramikas darbnīcas ”Virzas” saimniece Kristīne Cukura. ”Vispār viņas izcelsme ir no Nīcas puses. Viņas diplomdarbs bijis par Rucavas keramiku,” piebilst tūrisma speciāliste.

Savukārt pirms kāda laika nīcenieki un otaņķnieki bijuši ekskursijā uz ”Virzām” un ieraudzījuši, ka K. Cukuras darbu klāstā ir tieši tāda krūze kā Otaņķu senlietu krātuves krājumā, tikai jauna un smuka. ”Keramiķe veco etnogrāfisko krūzi bija atjaunojusi pēc vecās parauga,” stāsta L. Jagmina.

Ar tūrisma speciālistiem vienojušies, ka keramiķe izgatavos seno krūžu reprodukcijas tirdzniecībai.

Garāmbraucot Nīcai, oktobra sākumā Kristīne pajautājusi un palūgusi, vai var apskatīties tuvāk vecās krūzes, kas ir nīcenieku un otaņķnieku krājumos.

”Un tad viņa pajautāja, vai nav arī kādi šķīvji. Atcerējos par savām savāktajām lauskām maisiņā. Pirmo reizi pa šiem gadiem bija iespēja lauskas apskatīties tuvāk,” stāsta L. Jagmina.

Pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad viņa vēl bija Otaņķu senlietu krātuves vadītāja, pagasta apdzīvotajā vietā Banažgals viņa ”Raņķu” mājās piedalījusies senas klēts demontāžas procesā. Starp citu, šīs mājas klētī savulaik nakšņojis dzejnieks Imants Ziedonis, ceļojot pa Kurzemi.

”Vētras laikā uz klēts bija uzkritis koks, nedrīkstēja ēku aizlaist postā. Sanumurējām ēkas daļas, nojaucām un nolikām glabāšanā ar domu, ka varbūt kādreiz to varēs atjaunot.”

Parasti klētīm pamatu apakšējie šķērskoki bija uzlikti uz tādiem akmens bluķu pamatiem – starp zemi un klēts pamatu bija aptuveni pusmetru brīva telpa. Un zem tās parasti pameta saimniecībā lieko, tostarp arī pudeles un trauku lauskas, skaidro L. Jagmina. Arī ”Raņķu” māju klēts nav bijusi izņēmums – tur bijušas gan pudelītes, gan arī māla trauku lauskas.

L. Jagmina atradusi māla šķīvja-bļodas lauskas, nolikusi glabāt. ”Tobrīd vēl nebija nekādas doma, ko ar tām varētu darīt, noliku mājās – gan jau kaut kad tām pieķeršos,” viņa stāsta.

”Un atklājās, ka šis šķīvis ir ar uzrakstu ”Rutzau”!” viņa sajūsmināti saka.

Aizvadītajā sestdienā apskatījusi šķīvi, kas atrodas Rucavas tūrisma informācijas centrā. ”Uzraksts ar ”Rutzau” ir, bet gadskaitlis gan nav, mans atradums arī varētu būt nedaudz mazāks” viņa secinājusi. ”Tā ir īsta liela saimes bļoda, tikai lēzenāka. Zirņu bļoda,” viņa raksturo atradumu.

L. Jagmina pastāsta, ka nesen Liepājas muzejā bijusi uz lekcijām, kas norisinājušās ekspozīcijā ”Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.

”Tieši tur arī apskatāmi dažnedažādi atrastie un saglabātie trauki. Satiku Tautastērpu informācijas centra vadītāju Vinetu Solovjovu, aprunājāmies par to, ka Kristīne Cukura taisa seno laiku trauku atdarinājumus, tādējādi saglabājot un popularizējot etnogrāfiskās vērtības. Viņa uzsvēra, ka Kristīne dara ļoti svētīgu darbu, jo, ja saplīst vecs trauks un otra tāda nav, tad tas ir milzu zaudējums.”

Tādēļ bieži muzeji lielākas apmeklētāju plūsmas gadījumā ir spiesti izņemt vai papildus norobežot to atrašanās vietas, vai arī vispār tos turēt krājumā un neizlikt apskatei. Atdarinājumi ir viena no iespējām, kā kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt un turpināt.

”Nākamais jautājums, kas rodas, vai arī Nīcas pusē uz vietas bijuši mālu kleķerētāji.

Zināms, ka māla traukus nīcenieki pirkuši tirgū no rucavniekiem, arī šis konkrētais atradums varētu būt šai pusē, visticamāk, ienācis tieši tā,” minējumu izsaka L. Jagmina.

K. Cukura saka, ka Nīcas pusē bijuši vismaz pieci ķieģeļu cepļi, to strādnieki laiku pa laikam ko uzvirpojuši saimniecībās noderīgu,” viņa zina teikt.

Pašu keramiķi interesē, kā ķieģeļu cepļi, kuriem augsti skursteņi, tikuši kurināti, lai tajos iegūtu tūkstoš grādu temperatūru: māla darinājumu dedzināšana bijusi liels un dārgs darbs.

Pētot šķīvja lauskas, keramiķe norādījusi arī par dažādiem dekoratīvo elementu tapšanas veidiem: līnijas vilktas ar roku ar stiebriņu vai skaliņu, lai sanāktu skaists, regulārs vilnītis, rokai jābūt uztrenētai.

Iespējams, taps arī šī šķīvja kopijas.

Var sūtīt bildes ar krūzēm un nest lauskas

”Var jau būt, ka es pārspīlēju, taču man un Otaņķu pagastam tas ir tiešām tāds notikums – tās ir jaunas zināšanas un fakti,” saka L. Jagmina.

”Arī Kristīne uzsver, ka atrastais šķīvis no novadpētniecības viedokļa ir nozīmīgs notikums. Tas ir būtisks lietiskais pierādījums, un ko tie var pastāstīt par noteiktiem laika posmiem, kad tie ir ražoti, gatavoti,” viņa skaidro.

L. Jagmina, K. Cukura un Otaņķu senlietu krātuves vadītāja Biruta Vāgnere nonākušas pie slēdziena, ka šis notikums ir iemesls, lai apzinātu Nīcas apkaimes iedzīvotāju māju krājumos esošos māla traukus, īpaši krūzes un arī šķīvjus.

”Nav nekāds brīnums, ka, tīrot mājas, cilvēki izmet ārā ne vien vecus traukus ar vēsturisku vērtību, bet pat arī tautastērpu daļas,

un galvenais iemesls šādai rīcībai ir tas, ka cilvēki gluži vienkārši neatpazīst šajās lietās vēsturisko bagātību! Arī novadpētniekiem vēl tik labi ar šo lietu var nevesties.”

L. Jagmina uzsver, ka otaņķnieki un nīcenieki jau tagad var apzināt savus trauku krājumus – varbūt tajā ir kāda Nīcas pusei raksturīga pīpjkrūze jeb etnogrāfu valodā sauktas par zaru kannām. ”Zaru kannas, bet nīcenieki nekad tās tā nav saukuši, viņi krūzes ar vīto stienīti līdz snīpim vienmēr saukuši par pīpjkrūzēm,” uzsver speciāliste.

”Arī māla trauku lauskas var nest, mēģināsim tās izmantot tālākos pētījumos, centīsimies tās salikt kopā, atklājot arvien jaunus faktus par mūspusi.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.