Pašā Medzes centrā, Priežu ielas 1 pirmajā stāvā, ir iekārtots Veselības aprūpes centrs. Par to, ka tas meklējams tieši šeit, jau pa gabalu vēstī kokā darināta izkārtne. Ēkai ir skaistas koka durvis. Tādas ir arī aprūpes centram un tā iekštelpās. Nonākot uzgaidāmajā telpā, pirmais, kas pārsteidz, – tur ir daudz zaļo augu. Vēl vairāk to ir centra vadītājas Allas Janševska pieņemamajā kabinetā.

Sešus gadus Veselības aprūpes centra vadītāja

Medzes Veselības aprūpes centra vadītājas kabinetā ir patiešām svaigs gaiss. Dažādi zaļie augi, kas aizņem visu sienu, un daudzi pat novietoti uz daudzpakāpju statīva, nu galīgi nerada iespaidu par medicīnas kabinetu, bet drīzāk gan kādu telpu botāniskajā dārzā. A.Janševska stāsta, ka arī mājas viņai ir pilnas ar dažādiem augiem. Viņai to audzēšana un kopšana labi padodas. Un patīk gan viņai pašai, gan arī pacientiem. Augi dod enerģiju un uzlabo garastāvokli. Tas, ka tomēr esam medicīnas iestādē, top skaidrs, kad ieraugām gar otru sienu stiepjamies skapi, kas pilns ar pacientu kartiņām.

No A.Janševskas kabineta tikko iznācis kārtējais apmeklētājs. Varam uz brīdi parunāties, un tad viņai jādodas mājas vizītēs. Tāda ir viņas ikdiena, lai gan prāts mazliet nemierīgs, jo pašai mājās ir apslimusi meita. Medzes Veselības aprūpes centra vadītāja dzīvo Liepājā un ik dienas mēro ceļu uz Medzi, kur strādā jau sešus gadus. Ja šobrīd piedāvātu iespēju no laukiem pāriet darbā pilsētā, Alla domā, ka, iespējams, to pat nemaz negribētu, jo pa šiem gadiem Medzē ir pierasts, ir iepazīti cilvēki un ģimenes, ir radīti darba apstākļi un dzīve pielāgota tieši šim darbam. “Iespējams tāpēc, ka pati nāku no laukiem, man patīk laukos strādāt,” viņa saka. Savukārt Liepājas rajona galvenā ārste Tatjana Ešenvalde Medzes Veselības aprūpes centru min kā vienu no labāk iekārtotajiem un uzturētajiem visā rajonā.

Lauku cilvēki ir pacietīgi

Allas Janševskas aprūpē ir 1500 cilvēku gan Medzē, gan tuvējā apkārtnē. Tagad ziemā, kad ir intensīvākais slimošanas laiks, daždien nākas pieņemt pat līdz 30 pacientiem. Šim laikam raksturīgās slimības: vīrusi, bronhīts, plaušu karsonis. “Bet lauku cilvēki ir ļoti pacietīgi,”  stāsta Alla. “Viņi ar katru sīkumu pēc palīdzības neskrien. Tikai tad, kad pavisam vairs nevar iztikt bez mediķu palīdzības, tad meklē mani.” Tas, no vienas puses, ir labi, viņa skaidro, bet, no otras – nereti rada sarežģījumus, jo dažkārt slimība ir tik ielaista, ka bez speciālistu palīdzības vairs nav iespējams iztikt. Bet to, kā zināms, lauku medpunktos nav. Un, lai gan Medze atrodas pavisam tuvu Liepājai, nokļūt pie speciālistiem nemaz nav tik vienkārši. Pirmkārt, tāpēc, ka pie tiem ir rindas, un lauku cilvēki ne vienmēr var atļauties maksāt privātprakses ārstiem. “Otrkārt, mums ir jādomā arī par to, kā slimais cilvēks nokļūs Liepājā vai viņam ir transports,” skaidro Alla. Un viņa piebilst, ka daudz Veselības aprūpes centra darbā palīdz pagasta deputāti un sociālais darbinieks. “Bet laukos citādāk nevar,” viņa turpina. “Mums ir jāstrādā kopā, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kas paši dažādu iemeslu dēļ nevar par sevi parūpēties.” Un viņa paslavē arī māsiņu Anitu Dejus, kas ikdienā strādā skolā, un pagasta šoferi Ainaru Gausmani, kas izvadā mājas vizītēs, nekad neatstāj vienu un, ja kādā sētā ir lielāks suns, nāk līdzi, lai viņai nav bail. Un tāpat laba sadarbība izveidojusies arī ar Priekules slimnīcu un ģimenes ārstiem Grobiņā.

Kā izārstēt lētāk?

Medze ir viens no tiem punktiem Latvijā, kur pēc pētījumiem ir konstatēta blīva ērču izplatība. Tāpēc arī vakcinēšana ir viens no Veselības aprūpes centra darba lauciņiem. “Un mūsu cilvēki ir apzinīgi, viņi gan paši vakcinējas, gan vakcinē arī bērnus, lai gan šī ir maksas pote,” stāsta centra vadītāja. Mazliet sarežģītāk ir ar vakcinēšanos pret difteriju – to ne visi uztver tik nopietni, lai gan Alla pēc reģistra meklē rokā savējos, zvana un atgādina, ka pienācis laiks atkārtot vakcinēšanos.

Centrs ir atvērts katru dienu, izņemot, ja Allai ir kādi semināri vai mācības. Sestdiena un svētdiena viņai ir brīvdienas, taču arī šajās dienās nereti nākas savus pacientus konsultēt pa telefonu. “Bet viņi mani saudzē,” stāsta Alla. “Zvana tikai tad, ja paši saviem spēkiem netiek galā, jo, kā jau teicu, lauku cilvēki ir pacietīgi, dažkārt pat pārāk pacietīgi. Bieži vien pat smagi slimi būdami, viņi neņem slimības lapu un neguļ mājās, bet iet uz darbu, jo ir vienīgie ģimenes apgādnieki.” Stāstot Alla piebilst, ka dažkārt sāp sirds par to, cik tomēr liela algu atšķirība ir starp laukos un pilsētā strādājošajiem. “Nav mazums gadījumu, kad cilvēks skaidri un gaiši pasaka, ka nevar atļauties braukt pie speciālista tāpēc, ka nav naudas,” viņa stāsta. “Tad mums tepat uz vietas ir jārēķina, ko darīt, lai viņam ārstēšanās un nepieciešamās zāles izmaksātu pēc iespējas lētāk. Tad man patiešām savējo ir žēl.” 

Bet prieks Alai ir par to, ka, neskatoties uz grūtībām, pagastā dzimst bērniņi. Un arī tos viņai nākas ņemt savā aprūpē. “Ja bērns ir slims, es neesmu mierīga līdz brīdim, kamēr viņš izveseļojas,” saka Alla. “Un pēc vizītēm mammām vienmēr piekodinu, lai zvana man, ja ir kādi sarežģījumi, un pēc pāris dienām atnāk vēlreiz.” Un viņa piebilst, ka šis ir darbs, no kura nevar aiziet mājās, aizvērt aiz sevis durvis un aizmirst dienā notikušo. Par saviem pacientiem viņa domā arī vakaros mājās.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Allas Janševskas kabineta vizītkarte ir zaļie augi un pacientu kartiņas skapī pie sienas.

Medzes Veselības aprūpes centra skaistās koka durvis sarūpējusi vietējā firma “Ozollīnija”.