Latvijas lauksaimniecībā visai neparastam darbības sektoram pievērsies uzņēmīgais Medzes pagasta zemnieku saimniecības “Krasti” un SIA “Medzes bekons” īpašnieks Jānis Sprūds. Tāšu pusē viņš kopā ar domubiedriem uzsācis balto tītaru audzēšanu, bet iegūto produkciju gatavojas eksportēt uz Poliju. Jāteic, ka Jānis Sprūds ir vīrs, kas vēlas strādāt lauksaimniecībā un arī gadiem ilgi ir centies to darīt. Viņam raksturīgs vēriens.

Lauksaimnieks ar vērienu

Pašreiz medzeniekam pieder lieli lauksaimniecības uzņēmumi ne tikai Lejaskurzemē, bet arī ārzemēs. Tulas apgabalā, auglīgajā melnzemes joslā, kur, kā runā, zemē iesprausts, salapo pat lāpstas kāts, viņš nomā ap 2000 hektārus, kuros audzē graudus, bet Ungārijā esot pievērsies lopkopībai. Uz turieni lopbarības audzēšanai ar furgoniem tiekot vesta kukurūza un minerālais mēslojums.

Ilgus gadus un vēl joprojām viņš enerģiski nodarbojoties ar tehnikas ievešanu no Rietumeiropas valstīm Latvijā, šajā jomā uzkrāta bagāta pieredze un rasti plaši starptautiskie kontakti. Turklāt “Krastu” saimnieks pieder pie tiem cilvēkiem, kas prot rēķināt un apsvērt visu, ko dara, vismaz vairākus gājienus uz priekšu. Viņš, piemēram, ir secinājis, ka zemi iegādāties īpašumā, investējot šim mērķim lielus līdzekļus, neesot nedz izdevīgi, nedz droši. Bankai, ja tur paņemts kredīts, nevarot pasacīt: “Šoreiz nekas nesanāca.” Tāpēc daudz saprātīgāk esot zemi nomāt, jo tad sliktākajā gadījumā aiz muguras paliek atkāpšanās ceļš – paziņot īpašniekam, ka noma tiek pārtraukta.

Kam gan laukos klājas labi?

Pie tītaru audzēšanas projekta J.Sprūds esot nonācis pēc tam, kad sapratis, ka nodarboties ar cūku audzēšanu vismaz patlaban nav prāta darbs. Pat tādas vērienīgas saimniecības kā “Nīcas rukši” un “Druvas unguri” zemo gaļas iepirkuma cenu dēļ ir spiestas strādāt ar prāviem zaudējumiem. Zemnieks negribot apgalvot, ka cūkkopības liktenis valstī ir bezcerīgs, taču patlaban šī nozare neko labu solīt, viņaprāt, nespēj. Arī citās sfērās nekādi brīnumi nenotiek. “Kurš laukos var sacīt, ka viņam klājas labi?” retoriski vaicāja J.Sprūds. Cukura ražošanai ir pielikts punkts, nav zināms, kā turpmāk klāsies piena ražotājiem, kas arī patlaban strādā ar zaudējumiem. “Īpaši cieš īpašnieki, kas ieguldījuši saimniekošanā lielus līdzekļus, bet tie, kuri strādā vecās, pussabrukušās kolhoza gadu fermās, riskē mazāk,” izteiksmīgi sacīja J.Sprūds. Tāpēc bijušās kopsaimniecības cūku novietnes, ko viņš sakārtojis bekona ražošanai, veselu gadu nostāvējušas tukšas, kamēr saimnieks domājis, ko ar tām iesākt. Līdz radusies izdevība pievērsties tītariem.

“Iecere nav sarežģīta. Es ievedu no Polijas cāļus, izaudzēju tos, barojot ar pašam piederošajā zemnieku saimniecībā audzētiem graudiem, bet gaļu Latvijā nerealizēju. Saskaņā ar līgumu, to vedu atpakaļ uz poļu zemi. Latvijā pagaidām neviens ar šādu biznesu nenodarbojas. Taču līdzīgi strādā kāda lielferma Lietuvā,” pastāstīja medzenieks. Tas, ka pērn graudiem turējās augstas cenas, viņu nemulsinot, jo turpmāk tās nez vai būšot audzētājiem tik iepriecinošas.

Visbeidzot, tītaru audzēšana esot joma, kas palīdz uzņēmējam izlīdzināt naudas apgrozījumu. Pateicoties tiem, uzņēmējs varēšot saņemt kaut kādu naudu arī vasaras vidū, proti, laikā, kad labība viļņojas uz lauka un par to vēl neviens nemaksā.

Cāļi jāskaita rudenī

Lauksaimnieks pastāstīja, ka pirmajā reizē uz Tāšiem atvedis četrarpus tūkstošus tītarēnu. Tie iepirkti par 1,6 eiro jeb 1,20 latiem gabalā. Cāļi izvietoti cūkām domātajos aizgaldos. Pārbūvēt vajadzējis vienīgi barotnes un dzirdnes.

Pats sarežģītākais uzdevums bijis sakārtot apsildīšanu, jo putnēniem nepieciešams nodrošināt 45 grādu temperatūru. Šim nolūkam nācies ierīkot īpašu cāļu māju, kurā šis siltuma režīms uzturēts ar īpašām spuldzēm. Apkurei novietnē izmantojot gāzi. Tagad, kad tītari paaugušies, strādāt esot kļuvis vieglāk. Pirmajā piegājienā gan bijis jāsamierinās arī ar zaudējumiem. Tiecoties pēc siltuma, mazie putnu bērni drūzmējušies zem lampām, saspiežot un nomīdot tos ciltsbrāļus, kas palikuši apakšā.

Matemātika esot vienkārša. Lai tītars pieņemtos svarā par vienu kilogramu, tam jāizbaro trīs kilogrami graudu. Mātītes, kas tiek turētas atsevišķi no tēviņiem, izaugot četros mēnešos, bet tēvaiņi tirgus kondīciju sasniedzot pēc pieciem mēnešiem. Tas nozīmē, ka gadā novietnē iespējams veikt divarpus tītaru aprites.

Par to, kādas būs izmaksas un rentabilitāte, pagaidām vēl esot grūti spriest. Visiem skaidrs, ka cāļus skaita rudenī. Turklāt izmēģinājuma cikls noticis ziemā, kad tēriņi apkures dēļ ir lielāki, otrajā ciklā tie varētu būt mazāk smagi. J.Sprūds teica, ka projektā būvniecībā un iekārtu iegādei jau ieguldījis aptuveni simts tūkstošus eiro, bet pirmie darbošanās rezultāti kļūšot zināmi jau maijā, kad uz Poliju tiks nogādāts SIA” Medzes bekons” audzējums. Ja viss izdošoties, kā plānots, tad, droši vien, tikšot mainīts arī uzņēmuma nosaukums, jo tajā pieminētā bekona dēļ jau piedzīvoti vairāki uzjautrinoši pārpratumi.

Saprotams, ka pagaidām daudz kas atrodas iestrāžu un izmēģinājumu stadijā. Novietnei vēl nav sava zootehniķa. Taču gudru padomu, ja tas vajadzīgs, nekad neliedzot pagasta veterinārārsts Gatis Kalniņš. Tāpat J.Sprūds konsultējoties ar kolēģiem Lietuvā, kam šajā ziņā pieredzes ir vairāk. Kamēr saimnieks ir ārzemēs, par tītaru audzēšanu gādā pārvaldnieks Evijs Jonaitis.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Īpašnieks Jānis Sprūds (no labās) un pārvaldnieks Evijs Jonaitis SIA “Medzes bekons” balto tītaru audzēšanas fermā.