Nu jau ilgāku laiku Latvijas cūkgaļas ražošanas nozarē izveidojusies kritiska situācija. Lopbarība strauji sadārdzinājusies, bet gaļas iepirkuma cenas kļuvušas pat zemākas, nekā bija. Līdz ar to zemnieku saimniecības un sabiedrības cieš prāvus zaudējumus. Kaut kā līdzsvarot izdevumus ar ienākumiem spēj vienīgi tie audzētāji, kas paši nodarbojas ar graudkopību.

Saprotot apstākļu nopietnību, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze šajās dienās aicinājis cūkgaļas ražotājus meklēt saimniekošanā jaunus risinājumus. Daži no tiem esot pat diezgan vienkārši. Viņaprāt, situāciju vērst labāku varētu palīdzēt integrēta pieeja ražošanai, uztverot nozari nevis kā viena produkta vērtību, bet gan kā kompleksu, kurā pa vienām durvīm uzņēmumā ieplūst ražošanas resursi, bet pa otrām uz tirgu dodas produktu komplekss, proti, ne tikai cūkgaļa, bet arī bioenerģijas resursi, lauku ainava un citi labumi.

Par otru būtisku pilnveidošanās aspektu ministrs nosaucis kooperāciju, kas paverot iespēju turpināt cūkkopību valstī. Viņš aicinājis stiprināt vienotību starp audzētājiem, gaļas pārstrādātājiem un graudu ražotājiem. Tāda rīcība atvieglotu gan finanšu piesaisti, gan saražotās produkcijas realizāciju. Lielāki apjomi samazinātu arī produkcijas pašizmaksu. Ar to gribēts uzsvērt, ka panākumi nozarē vairāk atkarīgi nevis no katra individuālā ražotāja, bet gan no ražošanas un pārdošanas kopējās sistēmas. Taču zemnieki nez kāpēc šo pieeju spītīgi atsakoties novērtēt.

Komentējot šos aicinājumus, Kalētu pagasta zemnieku saimniecības “Saulītes” īpašnieks Kārlis Sprūds teica, ka tie esot utopiski. Lai ministrija pamēģinot praktiski izveidot tādu graudkopēju, gaļas audzētāju un pārstrādātāju kooperatīva modeli. Tad redzēšot, kas no tā var iznākt. Neviens graudaudzētājs nesadarbošoties ar cūkaudzētājiem tikmēr, kamēr tam ir iespēja labību pārdot par augstāku cenu citur. Kooperēšanās var veidoties tikai uz savstarpējas ieinteresētības un izdevīguma pamatiem. Kurš vēlēsies draudzēties ar grimstošo? Pirms dažiem gadiem arī zemnieku saimniecība ” Saulītes” sadarbojusies ar labības audzētājiem, bet, tiklīdz graudiem palielinājusies cena, šī saikne pārtrūkusi. Tas pats esot sakāms par pārstrādātājiem. Rau, eksperimentu šajā jomā jau veikusi kooperatīvā sabiedrība “Laidars G”, kas Siguldas pusē centās izveidot savu kautuvi, taču nekas no šīs ieceres neiznāca.

“Saulīšu” saimnieks piebilda, ka cūkkopībai valstī varētu palīdzēt, ja tiktu bloķēti nelegālās gaļas ievešanas ceļi. Arī dāņu lauksaimnieku darbība zināmā mērā esot nospiedoša, jo viņi par mūsu valstī saražoto cūkgaļu saņem lielas nacionālās subsīdijas. Par katru Latvijā izaudzēto cūku Dānija piemaksājot lauksaimniekiem 30 eiro. Tas nozīmē, ka konkurences apstākļi tirgū ir ļoti atšķirīgi. Ņemot vērā apstākļus, kalētnieks šoziem esot maksimāli sašaurinājis ražošanu, rēķinoties ar to, lai līdz jaunajai ražai varētu pabarot ganāmpulku ar pašu rokām audzētiem graudiem. Tad jau redzēšot, kā būs tālāk.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”