Kas gan būtu gada nogales svētku galds bez kūpošas bļodas ar štovētiem kāpostiem, kas tāpat kā speķa pīrāgi un pelēkie zirņi mūsu zemē ir tradicionāla mielasta sastāvdaļa? Par to, lai gribētājiem pietiktu skābēto kāpostu, rūpējas arī Renču ģimene no Grobiņas.

Lai arī kādi būtu laikapstākļi, bargs sals, slapjdraņkis vai silta saulīte, Pētertirgū arvien var sastapt mājražotāju Aivaru Renci, kurš rosās pie paša audzēto un skābēto kāpostu kubliem. Tepat viņš piedāvā skābētus ābolus, arī zaļumus un citus pašizaudzētus labumus.

Aivars stāsta, ka doma par kāpostu audzēšanu un skābēšanu Renču ģimenei radusies jau pirms daudziem gadiem. Bet vispirms, vēl tālajos padomju laikos, spēki izmēģināti sīpolu audzēšanā. Vienugad jaunajai ģimenītei vecāku zemē izdevies izaudzēt jo īpaši brangu sīpolu ražu. “To savācām maisos un vedām uz tirgu, pārdevām,” atceras Aivars. Un tad jau skola bijusi rokā. Kopā ar dzīvesbiedri izmēģināts arī mārrutku, pēc tam puķkāpostu audzēšanas bizness. Visbeidzot nonākuši pie galviņkāpostu audzēšanas un to skābēšanas.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus ģimene iesaistījusies kāpostu biznesā. Audzē vitamīniem bagātos lapu dārzeņus, pārdod tos gan svaigus, gan skābētus. Renči, skābējot kāpostus, pievieno tikai sāli, cukuru ne. “Tas ir svarīgi cilvēkiem, kam diabēts,” paskaidro Aivars. Toties garšas bagātināšanai izmanto gan ķimenes, gan sasmalcinātus burkānus.

Saimniekošanas pirmajos gados Renču ģimene kāpostus smalcināja ar rokas ēveli, vēlāk ar paštaisītu ēvelējamo mašīnu. Tagad procesu nodrošina visām Eiropas Savienības prasībām atbilstoša ierīce, palepojas saimnieks. Speciālā šķērēšanas mašīna, kas paredzēta kāpostu sastrādāšanai pirms skābēšanas, esot ļoti liels atspaids. Līdz ar to Renču ģimenes biznesā tradicionālais ar moderno ir blakus – vecas, pārbaudītas receptes un jauna tehnika darba paveikšanai.

“Tā arī joprojām paši audzējam, paši skābējam un paši tirgojam,” viņš saka. Biznesā iesaistās visa ģimene, palīdz arī dēls un meita. Tomēr no sarunas var noprast, ka galvenais darītājs ir Aivars pats. Viņš sēžas pie traktora stūres un Vērgales pusē apstrādā zemi, kopā ar palīgiem pavasarī iestāda kāpostus, tad novāc ražu. Visbeidzot – kāpostu šķēršana un skābēšana, kur tāpat vajadzīga gudra darbošanās, lai prece sanāktu patiesi garšīga. Gatavo produkciju tirgo gan kioskā Grobiņā, gan Pētertirgū Liepājā.

Bet kad tad vispār paliek laika atpūtai, ja cilvēks dara visu – pats audzē, novāc, šķērē, skābē un vēl tirgo? “Ko nu tur atpūtīsies, ir jāstrādā,” nosmejas Aivars. Bet esot gan doma sakrāt līdzekļus un iegādāties vēl modernākas mašīnas, kas atvieglotu kāpostu sagatavošanu. “Jaunāks jau neviens mēs nepaliekam. Gadi iet, tāpēc jādomā, kā modernizēt un atvieglot procesu, lai mazāk būtu roku darba,” piebilst kāpostu audzēšanas speciālists. Viegli neesot, bet kam tagad viegli. “Kamēr varēsim, tikmēr darīsim, rokas nenolaidīsim!” apņēmīgi saka Aivars.