Vakar Bunkas pagastā sarīkotajā Sēklu tirgū apmeklētāju netrūka. Nepieredzēti liels pieprasījums bija dārzeņu sēklām. Buncenieki iegādājās gurķu, tomātu, pupiņu, zirņu, salātu un citas sēklas. Pircēji stājās pat garā rindā pie galdiem, kur tirgojās Durbes novada zemnieku saimniecības “Pīlādži 1” īpašniece Aiga Putra un viņas vedekla Kristīne. Bet zemnieku saimniecības “Saules 1” āboliņa, timotiņa, airenes un citu ilggadīgo zālāju sēklu maisu vezumam pietuvojās retais.

Apņemas pārtiku izaudzēt paši

Pārdevējas pastāstīja, ka šis pavasaris atšķiras no pērnā un aizpērnā. Viņas jau braukušas uz Kalveni, tirgojušās Durbes centrā un citviet, un visur novērots paaugstināts pieprasījums dārzeņu sēklām. Kristīne teica, ka tas esot izskaidrojams ar lauku cilvēku apņēmību nodrošināt ar pārtikas produktiem savas ģimenes un tuviniekus, kas dzīvo pilsētā. Cilvēki saprot, ka paļauties uz veikaliem vai sabiedriskās ēdināšanas iestādēm turpmāk nevarēs, jo tādam priekam gluži vienkārši pietrūks naudas.

Piemājas saimniecības īpašnieks Vaclavs Baužis, kurš aprūpē astoņas slaucamas govis un aptuveni 30 hektāru aramzemes, bija atbraucis iegādāties zālāju sēklas un graudus, ko sēšot lopbarībai. Kaut gan par “Rīgas Piensaimniekam” pārdoto slaukumu saņemot samaksu, kas nespēj segt ieguldījumus, pagaidām ganāmpulku likvidēt buncenieks vēl negrasās, jo cerot, ka situācija uzlabosies. Tā gluži nevarot būt, ka kvalitatīvs piens vairs pasaulē nevienam nav vajadzīgs.

Lauki neturas tikai uz vērienīgajiem

Lauksaimnieks pauda gandarījumu, ka pavisam nesen, kamēr tas vēl bijis iespējams, izdevies samaksāt bankai aizdevumu, ko saņēmis traktora iegādei. Tagad vismaz naktīs varot gulēt mierīgāk. Tomēr piemājas saimniecība pašreizējos apstākļos spējot uzturēt tikai divus cilvēkus. “Ja ģimenē ir vēl kāds trešais, tad tam iztikas avots jāmeklē kaut kur citur,” viņš teica. Un piebilda, ka nespēj piekrist jaunā zemkopības ministra Jāņa Dūklava paziņojumam, ka valsts atbalsts jāsaņem tikai vērienīgi strādājošajiem lauku ražotājiem. Jo stabilitāti lauksaimniecībā un sociālo drošību lauku apvidos, viņaprāt, spēj nodrošināt tieši vidējās un mazās saimniecības.

Pavasarim pamazām iesilstot, par sēju aizvien vairāk domājot arī zemnieku saimniecības “Remesi” īpašnieks Romvalds Astrausks, kurš pirms pieciem gadiem nolēma piebiedroties bioloģisko lauksaimnieku pulkam. Noteikumi esot tādi, ka ražošanas vajadzībām sēklas viņam savos laukos ir jāizaudzē pašam, jo pirkt viņš tās drīkst tikai no sertificētiem audzētājiem. Protams, tas neattiecoties uz dārzeņiem, ko siltumnīcā vai dobēs audzējot pašu pārtikai, bet vasarājiem ierādīšot divus hektārus lielu platību, jo rudenī saimniecībā jau iesēti arī ziemāji.

Atkal cieņā barterdarījumi

“Kopš esmu kļuvis bioloģiskais zemnieks, izkult audzējumu ir daudz grūtāk,” atzinās R.Astrausks. Kombainam strādāt traucējot nezāles, kuru druvās tagad vairāk, jo tās vairs netiek apkarotas ar ķimikālijām. Tomēr savā apņēmībā viņš nejūtas vīlies, jo tagad vismaz saņemot subsīdijas, kas pienākas par videi draudzīgu saimniekošanu. Zemnieks teica, ka cilvēks, kuram pieder zeme, pārticis būšot. Viņš pamanījis, ka laukos tagad plašumā vēršas barterdarījumi, jo,grūtajos laikos saimniekotāji cenšoties cits citam palīdzēt, kā vien var.

Ilggadīgo zālāju sēklas, kas izaudzētas zemnieku saimniecībā “Saules 1” šoreiz uz tirgu bija atvedis lauksaimniecības meistara Viestura Niedola audžudēls Jānis Daizis. Viņš atzina, ka šopavasar sēklaudzētāju produkcijas pieprasījums esot krities, tāpēc apcirkņi tukšojoties lēnāk, nekā tas noticis citus gadus. “Ne jau tikai ganāmpulki ir sarukuši. Cilvēki pērn zālājus lielās platībās atjaunoja, bet tagad kādu gadu var dzīvot un nogaidīt, lai palūkotos, kas notiks turpmāk,” viņš sprieda.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Sēklas tirgojot, Kristīnei Putrai vajadzēja kliedēt pircēju neuzticību jaunākajām dārzeņu un puķu šķirnēm.