liepajniekiem.lv
Šerps jau ir, bet vīri pieraduši
Par pazīstamo diriģentu vaicājām viņa līdzgaitniekiem, kas Jēkabu Ozoliņu pazīst, ar viņu sastrādājušies.
Vai tiesa, ka Nīcas kora vīri Dziesmu svētku Goda virsdiriģentu uzrunā vārdā? “Protams! Rīgas diriģenti ir “maestro”, bet mums – Jēkabs, un viss ir kārtībā!” mundri paskaidroja ilggadējs korists Imants Kaire.
Bet Nīcas pagasta kultūras darba organizatore Sandra Skadiņa saka tā: “Jēkabs ir labs un atsaucīgs.
Reizēm patiesi skarbs par dziedājumu, bet, ja to neņem vērā, viņš ļoti jauks.
Tēvišķi iejūtīgs, ar viņu var parunāties. Man patiess gods un lepnums ar Jēkabu būt šajā laikā un vietā. Īsts latvietis. Dziesma “Mūžam zili ir Latvijas kalni”, ko viņš diriģē… Es to nevaru izstāstīt, kā tad jūtos. Ir silti un patriotiski.”
Jā, mēģinājumos no J. Ozoliņa var dzirdēt dzēlīgus vārdus, tāpēc ne visiem ar viņu ir saskaņa.
“Nekāda paijāšanās nav, un šerps jau ir, bet tāds cilvēks viņš ir, un pie tāda esam pieraduši. Tas ļoti pareizi, ka diriģents no mums prasa. Grib, lai būtu labs rezultāts, un tas jau iznāk ar’. Varu lielīties, ka mēs vienam otram korim sitam pāri,” vērtēja Imants.
Kam jāmāca kurzemnieku himna?
Nīcenieku stāstītā ietekmēta, biju uz patriotisma viļņa, kad gāju tikties ar Jēkabu Ozoliņu, bet sastapos… ar norūpējušos skolotāju.
Diriģents atnāca no Liepājas Valsts ģimnāzijas, kur bija vadījis skolas kora mēģinājumu. Tagad skolās kora nodarbības neliek stundu sarakstos, jāmeklē laiks, kad iespraukties ar mēģinājumiem.
Taču skolēnu koriem vajadzētu veltīt uzmanību visā Latvijā. Ja viņi pārtrauks dziedāt, tad – vēl divi Dziesmu svētki, un nebūs, kas kāpj uz Mežaparka skatuves.
Diriģentu nodarbināja vienkāršāks jautājums. Krāšņais 11. novembra koncerts “Lielajā dzintarā” noslēdzās ar tautas dziesmu “Pūt, vējiņi!”. Tradicionāli tajā vienojas visi. Pēc koncerta skolniece diriģentam jautāja, kāpēc viņš nav pabrīdinājis, ka būs jādzied šī dziesma. Viņa nezināja vārdus, bet telefonā tos skatīties nedrīkstēja.
Kopš tās sarunas nedod mieru doma – kam ir uzdevums iemācīt bērniem savas tautas dziesmas? Skolotājiem, vecākiem? Bet viņi jau nemācās, kaut uzdod. Arguments ir: “Man nekad tas nebūs vajadzīgs.”
“Kad kori aizbrauc uz ārzemēm un satiekas ar citu valstu koriem, tad mēs dziedam savas tautas dziesmas, viņi – savas.
Un ir, ko parādīt, par ko runāt. Ja neviens nezinās nekā, tad būs žēlīgi,” prātoja Jēkabs Ozoliņš.
Viss sākas no maza bērniņa, kas bērnudārzā dzied, pēc tam pasākumos. Tautas dziesma ir audzelīga, tā aizmetas arī tad, ja vecāki bērniem stāsta par Latviju, par to, kas mums pieder. Ka ir sava teritorija un latviešu valoda, kurā katrs vārds spēcīgs. Svarīga intonācija, iekšējā izjūta.
Jēkabs Ozoliņš teica: tikai tā var dziesmu izdziedāt, izstāstīt. Un nevajag to noraudāt! Kas tas par ieradumu – dziedāt žēlabaini! Tad visi asarās. Jābūt lepnumam par tautu, par tās pagātni, bet nevajag raudāt.
Kad dziedam, esam ievēroti
“Grūti saprast, kāds ir Eiropas vērtību modelis un uz ko mēs ejam. Ar savu valsti esam savienībā, bet nemainīgi ir jābalstās cilvēciskās vērtībās. Jādomā – kas tu esi, kā vari sevi parādīt?” diriģents uzsvēra.
“Naktī Porziņģis spēlēja basketbolu Bostonā pret Ņujorkas klubu. Spēles pārtraukumā dziedāja koris “Kamēr…”. Tātad – latvieši rullē!” Mūsu koris viņpus okeānam dziedāja tautas dziesmu “Rīga dimd”.
Diriģents lepojas par to, ka latviešiem, mazai tautai, ir šādi stariņi, kas uzmirdz pasaulē tāpat kā dižām nācijām. Mēs esam ievēroti. Taču arī Latvijā katrs noderīgs, ja strādā labi un atbilstoši savām izjūtām.
“Mūsu zeme ir tik skaista! Es esmu un daru te, esmu kurzemnieks!”
teica sarunbiedrs.
Kas viņam ir 18. novembris, kā uztver faktu, ka pirms 105 gadiem nodibināja Latvijas Republiku? “Par to mēs varam būt ārkārtīgi pateicīgi cilvēkiem, kuriem bija izpratne par valsti un vēlēšanās to veidot. Tiem vīriem, kuri jau 19. gadsimtā sāka domāt par šīm lietām,” Jēkabs Ozoliņš minēja Baumaņu Kārli, Emili Melngaili, Jāzepu Vītolu, Ausekli.
Viņi dzīvoja Pēterburgā, bet tur bija apstākļi, ka varēja samērā brīvi darboties, būt latviski un domāt par tēvzemi, par Latviju.
“Vispār – baigie cipari!”
Pēc diriģenta ieskatiem, svētki, ko atzīmējam novembrī, ir liela pateicība un novērtējums dižgariem: “Viņiem bija dūša, viņi varēja celt gaismā gan materiālas, gan garīgas vērtības, no kā sastāv valsts, – brīvību, valodu, mākslu, dziesmu. Ideju aiznesa līdz tādai pakāpei, ka izdevās valsti nodibināt.
Un tagad ir jautājums – kā mums pareizi noturēties, lai pastāvētu? Jābūt gudriem un domājošiem par nākotni.”
Ja katrs parūpēsimies par savu dzīvošanas enerģiju, tas nebūs maz. “Es eju mūzikas ceļu un daru tādā līmenī, kādā to varu. Ja izdodas un cilvēkiem tas šķiet labs, viņi iesaka mani apbalvojumiem, par to ir gandarījums,” atzina “Kurzemnieka” balvas ieguvējs.
“Tad tiksimies rīt sarīkojumā Kazdangā!” atvadoties teicu. “Vispār – baigie cipari…” viņš atbildēja ar smieklu velniņiem acīs. Ko ar to domāja? Varbūt atbilde ir Imanta Kaires teiktajā: “Apsveikšanas ļembastus viņš īsti negrib, bet nopelni viņam lieli.”
Vizītkarte
Jēkabs Ozoliņš
- Dzimis 1945. gada 4. decembrī Grobiņā.
- Goda liepājnieks, tagad arī Goda kurzemnieks.
- Latviešu Vispārējo dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents.
- Ļeņingradas Valsts konservatorijā beidzis Nikolaja Romanovska diriģēšanas klasi, turpat saticis arī nākamo sievu Ludmilu.
- Pazīstams aranžētājs, mūzikas pedagogs.
- Ilggadējs Liepājas 1. vidusskolas, tagad Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas jauktā kora, vīru kora “Nīca”, jauktā kora “Laiks” un jauktā kora “Līva” diriģents.
- Sirdslieta ir sēņošana, meklē, kur baraviciņas un bekas vairāk aug. Un, kad Nīcas koris sezonu iesāka ar atpūtas vakaru, diriģents galdā lika marinētu sēņu burciņu, bet viņa sieva – pašceptus eklērus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
