Pilsētniekam cūku bēru pieminēšana izraisa, mazākais, pietāti. Jo apjausma par to, kā īsti iecienītie gaļas produkti nonāk līdz svētku galdam, ir stipri nosacīta. Bet laukos ir citādāk. “Tā ir dzīve!” saka rucavniece Māra Tapiņa.

Kopš bērnības ir pierasts – cūku bēres nozīmē, ka tuvojas lieli svētki.

“Tad, kad cūciņu mājās kauj, izmanto pilnīgi visu un neko nemet ārā,” stāsta M. Tapiņa. Pat to, kas paliek pāri, atdod zīlītēm, viņa smaida. Parasti cūku kāva divreiz gadā, bet, ja gadījās kādi lielāki svētki vai talkas, tad sanāca biežāk. 

Pirmajā dienā, kad cūka nokauta, jāpadara visi steidzamākie darbi: jānolaiž asinis, jāizņem iekšējie orgāni. Ierasta lieta tādās reizēs ir arī zīlēšana. “Pēc liesas vispirms novērtē to, kāds būs nākamais gads: vai bieza ziema būs vai plāna. Silta vai auksta, to visu liesā var redzēt,” atklāj M. Tapiņa.

Savukārt nākamajā dienā sākas lielākie darbi – visi atlikušie gaļas gabali jāsasāla vai jānokūpina ziemai. Tāpat Ziemassvētku laikā tradicionāli galdā liek cūkas pusgalvu, bet no kājām taisa galertu vai vāra zupu.

Nedēļas nogalē ikviens interesents bija aicināts iesaistīties Rucavas sievu rīkotajā Ziemas un Saules svētku svinēšanā. Pirmajā dienā notikušajās cūku bērēs lielākoties piedalījās tikai pašas Rucavas Tradīciju kluba sievas un tuvākie palīgi. “Visiem te nav ko darīt, nav ko niekoties – jādara tas, kas jādara! Un fiksi, un ātri,” smejot saka M. Tapiņa. Nākamajā dienā, kad notika lielākie gaļas sagatavošanas darbi, jau palīgā nāca arī citi. Bet vakar notika lielā svētku svinēšana.

Ziemas un Saules svētku svinēšana un gatavošanās tai bija pēdējā nodarbība Rucavas Tradīciju kluba gada garumā īstenotajā “Dzīvesskolas” projektā, stāsta kluba vadītāja Sandra Aigare. 

Parasti cūku laukos kāva divreiz gadā, bet, ja gadījās pa vidu kādi lielāki godi, tad arī biežāk.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 17. decembra numurā.

#kvards-20121217-06#