Gaviezes pagasta “Uplejās” ar agro dārzeņu audzēšanu un dārzkopību nodarbojas Terezija Gūtmane. Tam, apstākļu spiesta, viņa pievērsusies tikai mūža otrajā pusē, jo pirms tam strādājusi piensaimniecībā un tirdzniecības sistēmā.

“Kad nolēmu kļūt par lauksaimnieci, biju gluži kā balta lapa. Neko par šo nozari nezināju. Taču ar laiku šo to apguvu, ieklausoties, ko gudri cilvēki stāsta, braucot uz Lauku dienām, iztaujājot speciālistus. Nekautrējos lūgt padomu tuvākajiem kaimiņiem,” T.Gūtmane atceras, kā sākusi. Galvenais jau esot darboties, tad arī iemaņas drīz vien sakrājoties. Pieļautās kļūdas prātā paliekot ilgi, jo allaž sāpīgi cērt. Kaut gan “Uplejas” atrodas skaistā un no ziemeļu vējiem pasargātā vietā, tā tomēr savā ziņā esot diezgan riskanta. “Dzīvoju gluži kā bļodā, nedz plūdi šeit, nedz salnas nepaiet secen,” saimniece teica. Garām plūstošā Otaņķes upīte nereti mēdzot iziet no krastiem, un tad viss dārzs, siltumnīcas ieskaitot, nonāk zem ūdens.

Agrāk, kad bijis vairāk spēka, viņa ik pa desmit metriem veidojusi salmu un zāģu skaidu kaudzes, un naktīs, kad gaisa temperatūra bīstami kritusies, tās aizdedzinājusi, lai dūmi pasargātu ziedošās ābeles un bumbieres no aukstuma. Kaut arī solis ar katru gadu paliekot gausāks, T.Gūtmane nav atteikusies ne no augļkopības, ne agrajiem dārzeņiem, arī ražošanas apjomus neesot ne par sprīdi samazinājusi. Jo, ja tas tiktu pieļauts, tad vispār vairs neatmaksātos strādāt. “Bet vai gan pensionāram šodien ir vēl kāda cita izeja? Vai tad ģimenei ir iespējams izdzīvot, ja meita saņem minimālo algu, vecākais no mazbērniem ir zaudējis darbu, bet mazākie vēl tikai apmeklē skolu?” viņa vaicāja.

Kad vien tas iespējams, mazbērni un bērni braucot talkā. Taču esot daudz arī tādu brīžu, kad pašai jātiek galā ar darbiem. Tagad pat, kad virtuvē tomātu stādi jau izauguši tik lieli, ka drīz vien ziedēs, tie pirms pārstādīšanas siltumnīcās esot jāradina pie lielākas gaismas. Tādēļ katru rītu zaļoksnējo stādu kastes pa vienai vien saudzīgi tiekot nestas ārā, bet vakarā atkal stieptas telpās atpakaļ. Un tādu neatliekamu uzdevumu sanākot daudz. Arī siltumnīcas naktīs, kamēr vien pieturas aukstums, jākurina. Bijuši pavasari, kad to nācies darīt līdz pat jūnija vidum, jo siltākam martam sekojis drēgns aprīlis, maijs un jūnija pirmā puse.

“Cenšos. Ja grib, lai tie ražo, augi ir jāaprūpē un pienācīgi jāmēslo,” sacīja sirmā kundze. Kūtsmēslus viņa iegādājoties no kaimiņos strādājošajiem lopkopējiem. Zaķu ģimene tos atdodot praktiski bez maksas. Taču dārga pensionāres maciņam sanākot šīs mantas iekraušana, transports un izkliedēšana.

Nosakot mēslojuma normas, līdz šim vairāk paļāvusies uz acumēru, bet šogad domājot veikt savas saimniecības augsnes analīzi, lai zinātu, kādas barības vielas tur pietrūkst, bet kādu ir par daudz. Tas prieks gan maksāšot ap 30 latiem.

Audzējumu T.Gūtmane realizējot Liepājā, Siļķu ielas tirdziņā, taču ar katru gadu to izdarīt kļūstot sarežģītāk, jo iedzīvotāju pirktspēja samazinās, bet piedāvājuma netrūkst, jo visapkārt tirdziņam sabūvēti lielveikali, kur pārdod importa tomātus un gurķus.

Pēteris Jaunzems ,
“Kurzemes Vārds”

Terezijas Gūtmanes audzētie tomāti drīz vien jau uzziedēs.