Mēneša laikā, strādājot Bernātos, nopelnīt vairāk nekā
Īrijā ir izdevies griezto sveču firmas SIA “Mariella” vadītājam
Andrejam Brijuļinam. Nelielajā uzņēmumā viņš darbojas tandēmā ar savu
dzīvesbiedri Māru Ponomorenko. Piedzīvojot divas krīzes un vairākus darba gadus
ārzemēs, liepājnieks nolēmis atgriezties, lai strādātu valstī, kuru mīl.
Viesojoties “Rītausmās”, nākas pārliecināties, ka Andrejam taisnība –
ja grib un ir uzņēmība – var visu.

Telpas, kurās
norit sveču gatavošana, Andrejs pirms daudziem gadiem uzbūvējis pats. Tagad
šeit dzīvo viņa māte ar savu dzīvesbiedru. Agrāk Andrejam šeit bijusi kūts, kas
paredzēta līdz simts cūkām, taču, kad 90. gadu  beigās sākusies krīze un cūku audzēšana
kļuvusi nerentabla, viņš devies uz Angliju. Pēc laika atkal atgriezies
dzimtenē. Atvēris veikalu.

Ieejot ļoti
siltajās telpās, sastopam Andreju pie neliela darbgalda griežam sveci. “Kad strādāju, nevaru atrauties,
jo svece atdziest. Ja atdzisīs, to nebūs iespējas izgriezt,” cītīgi
turpinot procesu, saka sveču meistars.

Darbu pabeidzis,
viņš neminstinoties sāk stāstīt, kā viss sācies. “Divpadsmit gadu dzīvojām
un strādājām Īrijā. Un atgriezāmies. Visi domā – pelnījām miljonus,”
Andrejs atbild, vaicāts, kāpēc nolēmis gatavot sveces. “Atbraucām, atvērām
veikalus. Pēc tam krīze, parādi, visādas problēmas. Aizbraucām. Strādājām,
atdevām parādus. Nedaudz ietaupījām, atbraucām mājās, jo tur dzīvot… tagad
daudzi runā, ka vajag atgriezties. Mums neviens nepalīdzēja atgriezties. Mēs
atgriezāmies, jo mīlam savu valsti.” Vai tiešām? “Pa drāti
jūsu laikrakstā raksta – atgriežas tikai lūzeri.
Mēs sevi par lūzeriem neuzskatām.
Domājam, ka strādāt tur un tīrīt ielas – tas nav nekāds sapnis, kaut arī par to
maksā vairāk nekā mūsu ministriem. Bet lieta jau nav naudā.”

Andreja un Māras
meitiņai pienācis laiks iet 1. klasē, tāpēc nolemts atgriezties mājās.
“Nolēmām, ka viņai jāmācās dzimtenē,” apgalvo uzņēmējs.

Andreja tēvs ir
krievs, bet māte latviete. Viņš prot runāt latviski. Vieglāk sarunāties gan
esot krievu valodā, tomēr neizprotami tas esot, kā, dzīvojot vairākus gadus
Latvijā, nav iespējams iemācīties valsts valodu. Arī sabiedrībā valdošo
neiecietību Andrejs nesaprot. “Sēžam vienā laivā, latvieši airē vienā, bet
krievi – otrā virzienā, un tā mēs pa riņķi griežamies. Tik maza valsts.
Paskatieties, mēs taču esam gudrāki par īriem! Kāpēc mēs nevaram dzīvot par
viņiem labāk? Man liekas tāpēc, ka mums ir šis muļķīgais sabiedrības
sadalījums,” uzskata liepājnieks. Galvenais esot mīlēt savu valsti, un tad
viss izdošoties. “Mīlestība pret valsti nav mīlestība pret valdību. Es
mīlu savas priedes, jūru…” saka Andrejs. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 10. janvāra numurā.

#kvards-20140110-06#