liepajniekiem.lv
Feldšere tuvumā
Gramzdā strādā divas mediķes – Agrita Driviņa un Ilze Eidiņa. Abas ir ārsta palīdzes, tautā sauktas par feldšerēm.
Satikām gramzdenieci Ingūnu Kuncīti, kas bija aizgājusi ar abām meitām pie feldšeres I. Eidiņas.
Gadu vecā vesela, bet četrgadniecei bija aizsmacis kakls un temperatūra, mammai pašai – bronhīts. Kamēr visas atradās mediķu kabinetā, varēja dzirdēt laipnas sarunas, bērni čaloja.
“Ļoti labi, ka te feldšeru punkts. Dažreiz es nevis vēršos pie ģimenes ārsta, bet atnāku uz šejieni, jo ir cilvēcīga attieksme. Feldšerēm var piezvanīt, kaut vakarā, nekad neatsaka konsultāciju, bet ģimenes ārsts strādā tikai savas noteiktās stundas. Agrita var atbraukt uz mājām vizītē arī sestdienā, svētdienā,” paciente zināja.
“Nākot šurp, satiku vīrieti. Viņš arī teica, ka patīk feldšeru punktā, jo te var runāt ne tikai par slimībām, bet arī par ko citu.”
Kolīdz atsākas mācību gads, Ingūnas bērni sāk slimot, ģimenē vēl ir skolnieks. Šogad puikam stiprāka imunitāte, bet agrāk – gandrīz pusgadu pa mājām.
Bieži braukt uz Priekuli pie ārsta būtu grūti, bet feldšere ir tuvumā, tāpēc pieejama regulāra medicīniskā aprūpe turpat dzīvesvietā.
Dara, kaut nesamaksā
“Strādājam divatā, jo man pamatdarbs ir Ārstu palīgu nodaļas vadītāja, bet šeit un Aizvīķos tikai piestrādāšana. Ilzei tāpat – pamatdarbā ir Otaņķu feldšeru punktā, uz šejieni brauc divreiz nedēļā. Es viņai teicu, ka jāstrādā daudz, nevar tikai vienā vietā, jo darbinieku trūkst,” Agrita stāstīja.
Un tā teikt kolēģei atļāvusies, jo Ilze ir viņas meita. Savukārt Ilze zina, ka mamma deg par savu darbu. Vai gan citādi A. Driviņas profesionalitāti Latvijas Ārstu biedrība būtu novērtējusi ar balvu “Gada ārsta palīgs 2022”?
“Šeit un Aizvīķos mums apmaksā tikai pusslodzi uz abām, bet strādājam, cik nepieciešams. Konsultējam arī ārpus darbalaika, mājas vizītēs braucam pēc pieņemšanas stundām,” Agrita turpināja.
Pēc padoma un palīdzības vēršas daudz cilvēku. Šobrīd pārsvarā – ar muguras sāpēm, jo sapūlējušies rudens darbos. Ir arī ar vīrusu saslimšanām. Slimo bērni, atgriezušies izglītības iestādēs.
“Mums nav konkrēts skaits pacientu kā ģimenes ārstiem, pie kuriem cilvēki pierakstījušies.
Šeit pēc palīdzības vēršas no dažādām apdzīvotām vietām, un nedrīkstam nepieņemt, ja cilvēkam ir sūdzības par veselību,” pastāstīja feldšere Ilze.
Gramzdā ap 650 iedzīvotāju, bet šis skaitlis maz ko izsaka, jo brauc arī no Kalētiem, Bārtas, citreiz pat no Liepājas.
“Nav ierobežots skaits, cik cilvēku jāpieņem. Pieņemšana filiālē pacientiem ir bez maksas, jo mūsu darbu apmaksā valsts. Pusslodzes darbu mums apmaksā Nacionālais veselības dienests, tāpēc nedrīkstam prasīt maksu no pacientiem.
Par mājas vizītēm – jā, jo par tām NVD nemaksā, no maksas atbrīvotas dažas kategorijas. Taču Aizvīķos un Gramzdā pašvaldība apmaksā transporta izdevumus, jo daudz braucam pie cilvēkiem mājās,” atklāja Agrita.
“Citās vietās, kur ārsta palīgam pilna slodze, feldšerim arī atalgojumu par vizītēm maksā pašvaldība.
Mums tā palīdz ar transportu – man ir darba automašīna, Ilze brauc ar savu, bet degvielas izmaksas viņai sedz.”
Feldšeriem, kuriem noslēgts darba līgums ar NVD, tas gadā piešķir aptuveni 2000 eiro par filiāļu uzturēšanas izdevumiem.
Šīs naudas pietiek vien zālēm, medicīnas precēm, daļēji siltuma nodrošināšanai, tāpēc Dienvidkurzeme finansē papildus, arī tā atbalstot medicīnisko aprūpi.
Arvien biežāk – insults
Agritai darba automašīnā vienmēr līdzi medicīnas soma. To viņa aizcēla uz aizmugures sēdekli, un braucām uz otru feldšeru punktu.
Grants ceļš uz Aizvīķiem labs, nesen greiderēts. Tas ved pauguros, iegriežas līkumos, bet feldšere brauca droši. Atzina, ka reizēm gadās pārsniegt atļauto ātrumu, lai pagūtu.
“To neviens nezina, cik daudz mēs darām,”
viņa iesāka ceļa stāstu.
“Ilze sāk ar pieņemšanu Gramzdā, pēc tam – Aizvīķi un izbraukuma vizītes, bet man atkal otrādi. Vispirms izbraucu mājas vizītes, tad uz feldšeru punktu pieņemšanā, pēc tam atpakaļ uz Gramzdu, tur vizītes sanāk tikai pēc pulksten septiņiem.”
Vakaros pieņemšanā daudz cilvēku, jo pēc darba viņiem ērtāk atnākt, var atvest bērnus.
“Pieņemšana oficiāli – no puspieciem līdz septiņiem, bet praktiski – līdz pusdeviņiem, un no feldšeru punkta izeju parasti desmitos. Piedevām vēl vedu uz mājām dokumentus, jo darbā nepagūstu tos aizpildīt. Tā kā dzīvoju Kalētos, pie manis nāk arī Kalētu cilvēki,” mediķe aprakstīja savas darbdienas.
Vai bijušas smagas situācijas, kurās feldšeris pat nespēj palīdzēt? Agrita atcerējās, ka pieredzētas smagas traumas, bet tādos gadījumos saukta neatliekamā medicīniskā palīdzība.
“Bijām klāt un darījām, ko varējām, apturējām asiņošanu, bet tagad smagu traumu nav bijis ilgi. Pēdējā laikā vairāk – insulti. Tad sauc ātro palīdzību, un viņi ved uz slimnīcu; jo agrāk, jo labāk.
Vienīgais, ka cilvēki paši neatpazīst insultu, un labi, ka pasauc mūs. Ja nepiezvanītu, varbūt vispār gulētu neatveseļojušies,”
to apgalvot ļauj mediķes 41 gada pieredze.
Feldšerēm nākas saskarties ar cilvēku iespītēšanos – nebrauks uz slimnīcu. Iedomājas, ka sliktums pāries un būs labi. Tad jāstāsta, ka tā nebūs vis, ja paliks mājās.
Daudziem ir bail no injekcijām, nav arī pazudis niķis teikt: “Es zem naža negulšos!” Kāds arī neiztaisa operāciju, turklāt speciālista atrunāts, bet paliek sliktāk.
Tad ierodas pie feldšeres un uzstāj, ka jāārstē viņai, jo taču prot. Tā nu Agritai ir nācies arī šūt, pārsiet dziļas brūces, ārstēt smagus iekaisumus.
Joprojām papīra receptes
Aizvīķu feldšeru punkts atrodas vecā ēkā, kas pieder pašvaldībai. Vienā pusē veikals un bibliotēkas punkts, bet no pagalma ieeja feldšeru punktā. Tur krāsns apkure, tā ka jāgādā malka. Telpas izkurina un kopj čakla sieviete, kas arī poš apkārtni.
Ir uzgaidāmā telpa un divi kabineti. Tur var saņemt nepieciešamāko medicīnisko palīdzību un vienkāršus izmeklējumus, piemēram, izmērīt asinsspiedienu, noskaidrot sirds ritmu.
“Kad sāku strādāt, bija cita sistēma, feldšeriem bija vairāk iespēju, piemēram, rakstīt nosūtījumus uz analīzēm. Mēs arī tagad izrakstām zāļu receptes un slimības lapas, jo kāda gan būtu nozīme feldšeriem, ja nevarētu izdarīt to, kas cilvēkiem vajadzīgs.
Nopērkam aptiekā un atvedam cilvēkiem zāles, ja viņi netiek tām pakaļ,”
Agrita atainoja reālo situāciju.
Nākotnes sapnis ir Gramzdā ierīkot aptiekas punktu, bet tam šobrīd nav telpu. Taču zāles cilvēkiem ļoti nepieciešamas, tuvākā aptieka – Priekulē.
Aizbraukt pakaļ ar sabiedrisko transportu prasa visu dienu, jo aizvīķniekiem autobuss no rīta kursē turp, atpakaļ – vakarā. Ko visu dienu pilsētā lai dara?
“Daudz izrakstām parastās receptes, jo cilvēki nezina, kuram varēs palūgt zāles atvest.
Aizvīķos arī internets ir reti. Reizēm strādā normāli, reizēm pazūd, kaut uzstādīta LMT antena. Bibliotēkā tieši tas pats. Nomale ir nomale…”
Kad vajadzīga elektroniska recepte, feldšere to izraksta, aizbraukusi uz Gramzdu.
Novadā ir 12 feldšerpunktu, bet ne visi tā saucas. Ir arī aprūpes centri, ambulance, bet pamatā visur strādā feldšeri.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
