Pēc uzņēmējdarbības vadības studijām Ventspilī Juris Džeriņš atgriezies dzimtajā pilsētā Priekulē. Laikā, kad Latvijā masveidā sāka ieplūst dažādas citzemju garīgās prakses, viņš izmācījās par vienīgo pirtnieku tuvākajā apkaimē. Lai būtu kur darboties ar jauniegūtajām zināšanām, atjaunoja veco pirtiņu “Kurzemniekos”, kur apkārt nav neviena acu pāra, tikai aitiņas vēro notiekošo, rāmi stāvot uzkalniņā. “Pirtij jau civilizāciju nevajag, turklāt ne vienmēr cilvēki te ir apģērbti,” smej saimnieks.

“Vispār es kaifoju no tā miera, kas šeit ir,” saka Juris. Tomēr pirts nav vienīgais, ar ko priekulnieks nodarbojas, Juris Priekules novada pašvaldībā ir galvenais iepirkumu speciālists, bet šos divus amatus pilnībā nodalot.

Pirmā pirts pieredze iegūta jau agrā bērnībā, nedēļas nogalēs ģimene gājusi šajā pašā pirtī. “Toreiz gan pirtī iešanas reizes nesaistījās ar sarežģītiem rituāliem, tā bija drīzāk spontāna ideja, lai noskalotu darba putekļus un atpūstos, bet padomājot – daudzi latviskās pirts elementi tur jau bija.”

Nopietnāk pirtslietām pievērsies pāris gadus pirms iestāšanās Pirts skolā 2015. gadā. Tas sakritis ar laiku, kad “trekno gadu” kulminācijā daudzi steidzās izmantot līdz tam par nesasniedzamām uzskatītās iespējas – iegādājās jaunu auto, lielāku mājokli vai devās eksotiskā ceļojumā.

Juris novēroja, ka ceļojumos noskatītās idejas daudzi centās iedzīvināt arī Latvijā. “Tas bija laiks, kad uzplauka joga visos tās variantos, meditācija, spa, Reiki seansi, aromterapijas. Cilvēki pastiprināti ēda godži ogas, kebabus un suši. Man tas šķita ne līdz galam pareizi, jo maz ticams, ka kāds indiešu tūrists uz Latviju ceļotu, lai noskaidrotu, kā ilangilanga ēteriskā eļļa smaržo šeit. Tikpat ačgārni būtu cerēt, ka kāds mūks Tibetas kalnos sāks popularizēt latvisko pirti. Tā nu manī radās vēlme noskaidrot, kā mūsu senči iztika bez mūsdienu labumiem, un atbilde nāca ātri – viņi gāja pirtī! Bērzu slotiņu smarža, ūdens čūkstēšana uz sakarsētajiem akmeņiem, kontrasta procedūras vēsajā āliņģī un visu šo emociju apkopošana, malkojot liepziedu tēju ar medu, latviešiem šķiet saprotams un pareizs.”

Pirtnieka apliecība vai sertifikāts nav obligāta prasība, tomēr Juris ar to jūtoties drošāk. Joma ir ļoti plaša, sākot ar cilvēka anatomiju, ar augu pazīšanu un beidzot ar dažādām ezotēriskām lietām, piemēram, mēness kalendāru. Tomēr lielākoties pirtnieku rada paši pirtsmīļi.

“Viņi nāk, prasa dažādus jautājumus, lūdz risināt problēmas. Tāpat kā frizieris un treneris, katram jāatrod arī savs pirtnieks. Līdz šim mani biežāk uzmeklē jauni cilvēki. Galvenais, ko viņiem cenšos parādīt, ka pirts nav piemērota ballītēm – te var izdarīt daudz, daudz vairāk.”

Pēršanās pie J. Džeriņa aizņemot aptuveni 3–4 stundas. “Mērenā temperatūrā, aptuveni, 55–65 grādi, lietojot augu valsts labumus, izejam cauri pirts rituālam no pēdu sildīšanas un pēršanās līdz iegremdēšanai vēsā dīķi un tējas dzeršanai pēc tam. Gadījumā, ja klientu interesē kādi nopietnāki veselības jautājumi – piesaistām arī manu māsu Lieni. Viņa ir diplomēta fizioterapeite un papildina pirts rituālu ar masāžu,” skaidro pirts saimnieks.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26.septembra numurā.

#kvards-20190926-06#