Mežā netālu no Skrundas, kur šopavasar uzņēmuma “Latvijas Valsts meži” darbinieki atrada milzīgu bedri, kuras izcelšanās iemesls varētu būt saistīts ar dārgumu meklēšanu, interesenti izteikuši vēlēšanos tur rakt legāli.

Redakcija to uzzināja akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” Dienvidkurzemes mežsaimniecībā. Tur saņemti iesniegumi no personām, kuras vēlas saņemt atļauju rakt, lai meklētu tur, iespējams, dārgumus vai vēstures liecības.

Par iepriekš Dienvidkurzemes mežsaimniecības Apriķu meža iecirkņa teritorijā izraktajām bedrēm neviens no iesniegumu rakstītājiem gan neesot atbildību uzņēmies, sacīja iecirkņa vadītājs Gints Kaktiņš.

Redakcija jau rakstījusi, ka pagājušā gada beigās mežā pie Skrundas – Lēnu autoceļa tika atrasta liela bedre, visticamāk, izrakta ar ekskavatoru. “Latvijas Valsts meži” bedri aizbēruši par saviem līdzekļiem. Bet maija vidū bedre tajā pašā vietā radusies no jauna – pārdesmit metru plata un astoņus metrus dziļa. Vainīgos atrast nav izdevies.

Pirms atbildēt uz saņemtajiem iesniegumiem, Dienvidkurzemes mežsaimniecība vērsusies pēc padoma arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā Rīgā.

Tā kā šajā apvidū nav aizsargājamu kultūras pieminekļu, inspekcijai formāli nav pienākuma iesaistīties šā jautājuma risināšanā, skaidro VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja pienākumu izpildītāja Sandra Zirne. “Bet īpašniekam – šajā gadījumā “Latvijas Valsts mežiem” – ir visas tiesības neļaut rakņāties pa savu zemi un postīt dabu,” viņa norāda. Runājot par reālām izredzēm atrast šajā vietā dārgumu lādi vai ko tamlīdzīgu, S. Zirne ir skeptiska: “Esam šīs teritorijas pārbaudījuši, skatījušies kartes – nav tur nekā.” Turklāt esot absurdi mēģināt kaut ko tamlīdzīgu atrast, rokot tādā dziļumā, kā tur ticis darīts. “Tam, kas tur bija darīts, nav nekādas saistības ar arheoloģiju,” viņa uzsver.

Bet iespējamie racēju intereses objekti varot būt divējādi – bez aprakta zelta tie varētu būt arī Pirmā vai Otrā pasaules kara liecību meklējumi. Šādi mēģinājumi Latvijas mežos esot bijuši arī citviet. Tā tiek arī nodarīti postījumi vēstures un kultūras pieminekļiem. Taču par to draud atbildība – gan administratīva, gan arī pēc Krimināllikuma pantiem.

VKPAI darbinieki esot informēti arī par metāla detektoru naskākajiem lietotājiem. “Dažiem no viņiem jau tas kļuvis par atkarību – reiz kaut ko atraduši, viņi meklē vēl un vēl,” saka S. Zirne.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”