Pēc ēkas iegādāšanās viņa atklājusi, ka tajā vecos laikos jau bijusi maiznīca. Uz sienas vēl bijis saskatāms uzzīmēts kliņģeris. Padomju gados te bija dzelzceļnieku veikals, taču pēc tam ēka ilgu laiku stāvēja tukša un pamesta. Jau vairākus gadus mājražotāja strādā, lai ierīkotu šeit savu ceptuvi un veikalu.

“Viss vēl ir procesā. Man te vēl ir būvlaukums,” cepēja stāsta. Visi procesi ar būvniekiem notiekot lēni un šajos laikos – dubultlēni.

“Celtnieki ir labi, taču process ievelkas. Projekts ir pagarināts līdz aprīlim. Līdz galam tiksim. Kur sākumā bijām, un kur tagad esam – kaut vai pa pussolītim, bet es eju uz priekšu.”

Kad “Kurzemes Vārds” pirms diviem gadiem viesojās topošajā beķerejā, ēkā vēl bija plikas vecās sienas, taču I. Zveja jau bija izplānojusi telpas. Nu tās ieguvušas konkrētas aprises, sakārtotas un lielos vilcienos pielāgotas funkcijām. No ielas var ienākt veikaliņā. No turienes pa logu varēs redzēt, ko un kā dara blakus esošajā lielajā virtuvē.

Ineta izmēģina jauno, lielo krāsni, pie kuras cepējai jāpierod. To uzbūvējis Latgales meistars Vinsents Kūkojs, kura rokām slietās krāsnis jau kalpo I. Zvejai viņas mājās. Notiek arī sienu apgleznošana, to dara skolotāja no Nīgrandes Marita Ozola. Atsevišķa telpa būs tortēm – tāds kā neliels konditorejas cehs. Izremontētas un labiekārtotas dušas un tualetes telpas.

Maizes, kūku un citu gardumu cepēja pašlaik strādā mājās uz pasūtījumiem. “No kaut kā ir jādzīvo, nevaru gaidīt. Kamēr ir laiks, var izmēģināt dažādus pīrādziņu veidus un citas receptes, gan vecas, gan jaunas. Domājam piedāvāt arī plātsmaizes un picas, mācāmies cept piparkūkas,” pastāsta I. Zveja.

Projektā ir paredzēta maizes mīcītāja iegāde. “Kad rakstīju projektu, tas maksāja seštūkstoš eiro. Nu, kad vajag pirkt, Latvijā vienīgais izplatītājs paprasa 12 tūkstošus. Tagad dēls līdz meklēt pa Itāliju, bet cenas ziņā var arī neiekļauties projektā paredzētajās izmaksās, būs jāpiemaksā klāt,” pastāsta cepēja. Taču šis sarežģītais laiks, viņasprāt, nesis ne tikai grūtības. Ir arī labais – cilvēki Vaiņodē sākot cits citu saredzēt. “Tagad nebraukā apkārt, saredz savējos un paši savā starpā sāk sadarboties. Aizeju pie Ineses Freibergas uz “Amatnieku namiņu”, paskatos, kādas viņai skaistas un labas lietas. Cilvēki ienāk pie manis,” viņa stāsta.