liepajniekiem.lv
Piedāvājums ir interesants, taču par to daudzi nemaz nezina – vietējiem amata meistariem ar tūrisma popularizēšanu nesokas, turklāt arī apskates vērtais garnizons saimniekiem ir kā akmens kaklā.
Gan labas dienas, gan švakāk
Uz “Virzām” cilvēki galvenokārt brauc, lai praktiski darbotos. “Vairāk jau grib tieši sēsties pie virpas un paši darboties. Brauc ģimenes ar bērniem un tādi cilvēki, kuri grib atpūsties un kādu stundiņu te pavadīt,” stāsta “Virzu” saimniece, keramiķe Kristīne Cukura.
“Katrs var strādāt, cik vien ilgi vēlas, un veidot, ko vien sirds kāro. Mēs esam tādi demokrātiski, sevišķi pret bērniem. Kā tad tu viņiem noteiksi ierobežojumus?! Viens varbūt uztaisa tikai vienu darbu, kamēr cits paspēj piecus.
Mēs neesam tādi naudas rēķinātāji. Ja mums iet labi, tad priecājamies. Ja iet švakāk, tad iet švakāk. Nav tādas knauzerēšanās,” smej Kristīne.
Pabeigtos veidojumus Kristīne pati apdedzina, sagatavo un nosūta to autoriem. Ik pa laikam ekskursijās atbrauc arī skolēni un sataisa veselu lērumu. “Mums te stāv daudz tādu darbiņu, kuriem neviens nav atbraucis pakaļ. Varbūt kādreiz autori parādīsies,” nosaka keramiķe.
Reizēm keramikas darbnīcā ierodas arī pensionāru grupiņas. Tad viņi strādā, izmantojot smilšu strūklu – ar to var izgrebt dažādus rotājumus kā mālā, tā arī stiklā. Tā tiek rotātas dažādas burciņas, krūzītes, pat balzama pudeles.
Saimnieki piedāvā aktivitātes arī kāziniekiem. Jaunlaulātajiem šeit ir īpaša iespēja. “Jaunais pāris atbrauc, piesēžas pie virpas, un mēs viņiem uzsienam lielos priekšautus. Tad viņi taisa katrs savu trauciņu, kas pēc tam jāsavieno kopā. Un tad tās idejas ir interesantas, jo, kā savienot abus trauciņus, mēs priekšā nesakām. Gatavos trauciņus es izdedzinu, un tad viņi to dabū kā piemiņu,” stāsta Kristīne.
Saimnieki organizē arī goda vārtus un kāziniekiem piedāvā podu dauzīšanu.
Vietējais biznesiņš
Šogad darbnīcai iegādāts jauns ceplis, tas atvests no Dānijas. Kristīne stāsta, ka tas ir lielāks par līdzšinējiem un tagad varēšot taisīt lielās vāzes.
Keramikas darbnīcā tiek gatavoti visdažādākie izstrādājumi – gan krūzītes un māla podiņi, vāzes, gan dažādas interesantas figūriņas.
Keramikas izstrādājumi tiek gatavoti arī uz pasūtījumu, visbiežāk sadarbojoties ar vietējiem uzņēmējiem. Darinājumi ceļojot arī uz Liepāju.
Pavisam nesen tapuši šķīvji Hoijeres kundzes viesu nama krogam, kā arī suvenīri. “Tāds neliels biznesiņš ir. Nevar saprast, cik tas ir izdevīgi vai neizdevīgi, bet bezdarbībā nesēžam – darbu un izklaides sev sagādājam,” saka Kristīne.
Visejošākā prece ir tieši krūzītes. “Krūzītes mums ienes visvairāk peļņas, tās ir visvieglāk pārdot. Mums ir savas firmas krūzītes – tādas ar pārsteigumiem, kur vienmēr ir kaut kas iekšā,” norāda keramiķe.
Magnēts un galvassāpes
Pašām “Virzu” mājām ir interesanta vēsture. Kādreiz šai teritorijā atradies padomju garnizons. Līdz šai dienai par to saglabājušās redzamas liecības – pusnopostītas ēkas un drupas.
Interesentiem tiek piedāvāta ekskursija pa garnizonu “Virzu” saimnieka, Kristīnes vīra Mārtiņa Cukura, pavadībā. “Virzās” viņš bērnībā pieredzējis, kā zaldāti šeit soļojuši cauri, tāpēc zina labi pastāstīt.
Interesantākais objekts šeit ir mazs cietoksnītis, kuru Priekules tūrisma organizatori dēvē par Disnejlendu, stāsta Kristīne. Tā bijusi maza pilsētiņa, kas būvēta bērniem.
Kristīne stāsta, ka pēdējā laikā šo objektu atklājis Dienvidkurzemes novada tūrisma centrs un tagad tas tiek reklamēts, bet, būdams pa pusei nopostīts, tas esot bīstams.
Garnizona apsaimniekošana esot sarežģīta. “Zeme ir mūsu, bet grausti palikuši mantojumā, un tagad iznāk, ka mums ar to visu jātiek galā pašiem. Tās ir pamestās būves, vraki, un neviens nezina, ko ar tām iesākt. Ķieģeļu ēkas jau ir nojauktas, ar tām bija vienkāršāk, bet betonētās ir saglabājušās. Mēs paši uz nojaukšanu neesam spējīgi, jo tur vajag tūkstošus,” stāsta saimniece.
“Pašvaldībai nav redzējuma”
Keramikas darbnīca “Virzas” vērsta uz lauku tūrisma aktivizēšanu, taču saimniece stāsta, ka apmeklētāju nav daudz, sevišķi pēdējā laikā. Kovida laikā ģimenes esot meklējušas vietu, kur var atbraukt, lai pavadītu brīvo laiku darbojoties, taču tagad esot klusums.
Arī ekskursiju pa garnizonu gribot vien retais. Ir bijušas vien pāris reizes, kad kāds nejauši ieklīdis tāpat vien vai garāmbraucot. “Tūristu un apmeklētāju mums nav daudz. Kāds ik pa laikam piesakās un atbrauc, bet labi ja reizi nedēļā.
Cik mēs paši darām un reklamējamies, tik arī ir. Vislabāk strādā reklāma, kas iet no mutes mutē. Tie, kas šeit ir bijuši, pastāsta tālāk, un tad jau brauc,” saka K. Cukura.
Grūti esot lauku tūrismu popularizēt, ja sadarbību nepiedāvā arī Dienvidkurzemes novada pašvaldība. “Pašvaldībai nav redzējuma par vietējiem amatniekiem un māksliniekiem. Mums kopā ar pašvaldību īsti nav izstrādāta nekāda tūrisma stratēģija. Pēc Dienvidkurzemes apvienošanas tūrismā pa priekšu iet tās vietas, kuras atrodas pie jūras. Par amatniekiem pašvaldība nerunā. Bet mūs, amatniekus, ir jāpievieno kaut kur klāt, bet pagaidām pašvaldība neko nav organizējusi,” nopūšas Kristīne, bet piebilst, ka “Virzu” saimnieki gaidīs katru, kuram gribēsies pamēģināt māla mīcīšanu, veidošanu un citas radošas nodarbes.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
